Tūļīgs ievads ar taisnošanos par neredzētām izrādēm

Kristas Burānes un Mārtiņa Eihes kopdarba apraksts festivāla “Homo novus” bukletā ir ievietots tieši pa vidu un dzejiskos vārdos aicina skatītāju ceļojumā cauri dažādām informācijas telpām, solot iespēju pieredzēt pasaules sarežģītību. Izrādes norises vieta – Daugavgrīvas cietoksnis, “aktieri” – ar kriminogēnu reputāciju apveltītās Bolderājas un Daugavgrīvas iedzīvotāji. Šis nav pirmais projekts, kurā Krista Burāne individuāli vai kopā ar Mārtiņu Eihi mākslinieciskai izpētei pakļauj autentiskus cilvēkus autentiskā vidē, par izpētes instrumentu izmantojot teātri. 2009. gadā tapa izrāde “Kauja pie…”, kur publika, mazās grupiņās sadalīta, gāja no klases uz klasi, katrā piedzīvojot kādu epizodi no skolas dzīves, ko izspēlēja, tiesa gan, ne “autentiski skolēni”, bet toreizējie Liepājas aktieru kursa studenti. 2015. gada festivāla “Homo novus” izrādē “Lasītava” katrs skatītājs aci pret aci sastapās ar cilvēku, kurš viņam lasīja priekšā fragmentus no savas dienasgrāmatas. Savukārt jaunākais projekts “Cietoksnis” tiek pozicionēts kā turpinājums pagājušajā sezonā tapušajai izrādei “Robežas”, kur skatītājiem aizsietām acīm bija jāklīst pa Purvciema “Ķīnas mūra” namu dzīvokļiem, uzklausot iemītnieku dzīvesstāstus. Manā pieredzē diemžēl nav iespaidu ne par “Lasītavu”, ne par “Robežām”, bet varbūt konteksta trūkumam ir arī kāda niecīga priekšrocība. Izpaliek vēlēšanās uztiept izrādei savas gaidas un prognozes, kuru vietā nāk tīkami satraucošs aizdomīgums (nez, kas mūs sagaida?) un ziņkāre (vai būs interesanti?).

Satura aspektā festivāla projekts “Cietoksnis” šķiet kvalificējams kā pētnieciskais teātris, no formas viedokļa tā ir izrāde ekskursija, kuras prototips rodams viduslaiku ielu gājienos ar “dzīvām bildēm” maršruta pieturas punktos. Viduslaiku sabiedrībā gājiena teātris kalpoja kā diplomātijas instruments, lai godinātu valdniekus, ārvalstu viesus un citas ievērojamas personas, mūsdienās tas tiek likts lietā, lai pētītu cilvēku un dzīvi.

Skarbi noteikumi un ceļš uz cietoksni

Izrāde sākas Strēlnieku laukumā pie zaļa autobusa durvīm, kur Mārtiņš Eihe, piedraudot ar diskvalifikāciju, liedz skatītājiem savā starpā sarunāties un sēdēt blakus draugiem vai paziņām. Ak jā, tualetes izrādes norises vietā neesot, tāpēc trīsarpus stundas ilgajam pasākumam jāsagatavojas ne tikai morāli, bet arī fiziski. Un nevajagot baidīties no sikspārņiem, kuri mājo cietoksnī. Šādi instruēts, katrs skatītājs dabū lietusmēteli, kabatas lukturīti un laminētu lapu ar gājiena maršrutu.

Brauciens ilgst kādu pusstundu. Autobuss ir sagrabējis, gaiss tajā neizturami smacīgs. Ausīs griežas pretīga skaļruņa čerkstoņa, kurā dažbrīd ielaužas cilvēka balss. Ko tieši tā saka – nevar saprast. Bet esam jaunajās teātra formās trenēti – ja reiz nevar saprast, tad arī nevajag, acīmredzot tas nav paredzēts. Aiz noputējušā loga vīd Daugavgrīvas iela. “Mēbeles no Baltkrievijas”, “Laimētava Fēnikss”, veikals “Top!” un citi objekti mijas ar pamestām rūpnieciskām teritorijām; tuvojoties galamērķim, parādās doki ar celtņu stāviem, kuri slejas gaisā kā pacelti pirksti.

Esam atbraukuši. Pie autobusa skatītājus sagaida pulciņš pavadoņu, kuri sekos, lai publika neviļus neaizklīst neceļos. Saģērbjamies lietusmēteļos (pavadoņiem un “aktieriem” būs tādi paši mēteļi kā skatītājiem, līdz ar to formāli visi esam pilnīgi vienlīdzīgi) un ieejam cietokšņa teritorijā. Dzelzs durvis aiz muguras ar draudīgu žļerkstoņu aizveras. Mazās grupiņās pa diviem, trim vai četriem (ceļabiedri visu laiku mainās) būs jāiet no viena kartē atzīmētā punkta uz nākamo. Par katrā punktā pavadāmā laika nogriežņa sākumu un beigām signalizēs sirēnas skaņas.

Ceļš vienmēr nozīmē jaunu pieredzi un zināšanas. Turklāt principiāli atšķirīgi tvertas nekā tad, ja pasīvi sēdi krēslā un tev gar acīm slīd tēlu plūsma. Cietoksnī “tēli” atrodas uz vietas, un, kad skatītājs tiem tuvojas, līdz ar izrādes veidotāju iecerēto objektu viņa redzeslokā nonāk arī neparedzētas lietas un norises. Riskējot aizķerties aiz mūra fragmentiem, lienam iekšā drupās, spraucamies kazemātos, maldāmies pa taciņām starp krūmiem vai kupli saaugušu zāli. Katrā pieturas punktā atrodas vai nu cilvēks, kura stāsts jāuzklausa, vai arī zilgans gaismas ķermenis, kurā raugoties var pavadīt brīdi klusumā un, iespējams, pārdomāt dzirdēto un redzēto.

Cilvēki un stāsti

Izrādes aktieri un līdzautori ir Daugavgrīvas un Bolderājas iedzīvotāji – latvieši un krievi. Nevar nejust cieņu un apbrīnu pret cilvēkiem, kuri ziedojuši tik daudz laika un enerģijas, lai dalītos ar savām domām un izjūtām. Stāsti vērpjas gan ap stāstītāju ikdienas pieredzi, gan arī ap plašāka mēroga notikumiem – Ukrainas aneksiju un tās atbalsīm šejienes cilvēku dzīvē, riskantiem sociāli ekonomiskiem projektiem, kuri draud ietekmēt Bolderāju un visu tās apkārtni. Kāda sieviete atceras, kā, sākoties iebrukumam Ukrainā, plānojusi meklēt patvērumu ārzemēs pie meitas, kura tur studē un strādā, bet patriotisku apsvērumu dēļ tomēr palikusi Latvijā, kāda cita runā par metafiziskām bailēm, kuras izjūt, dzīvojot savā simtgadīgajā Bolderājas mājā, vēl cita stāsta, kā tas ir – būt par skolotāju Bolderājas vienīgajā latviešu skolā. Dažus no stāstiem papildina reproduktorā skanoša balss, kas lasa 2017. un agrāko gadu notikumu hroniku.

Tomēr izrādes laikā tā arī neizdodas uztvert saikni starp stāstiem un preses relīzē deklarēto mediju telpas pētniecību. Nu jā, vīrietis, kura vectēvs bijis Staļina represiju upuris, dedzīgi lamā Putinu un apgalvo, ka Krievijas medijiem nevar ticēt ne vārda; kāda meitene stāsta par gadījumiem, kad interneta portālos mediju sensāciju kāres dēļ tiek tiražēti fakti, kas neatbilst patiesībai. Un tad? Neatbildēts paliek arī jautājums, kāpēc cilvēki, kuri dzīvo tuvējās apkaimes daudzdzīvokļu namos vai privātmājās, tiek eksponēti tieši cietokšņa vidē.

Izrādes režisore Krista Burāne atklāj, ka potenciālie izrādes dalībnieki iepriekš tikuši aptaujāti, lai noskaidrotu, kādus plašsaziņas līdzekļus viņi izmanto un kādas ziņas viņiem likušās būtiskas. Tās tad arī skan reproduktorā. Attiecībā uz stāstiem izrādes veidotāju mērķis bijis panākt, lai cilvēki dalās ar to, kas viņiem šķiet svarīgi, tostarp arī mediju telpā. Dramaturģe Laila Burāne vien palīdzējusi koncentrēt šo informāciju līdz desmit minūšu apjomam, kā arī sakārtojusi stāstus noteiktā secībā. Aptauja un stāsti izrādes veidotājus aizveduši pie vispārinošas atziņas, ka informācijas un mediju laikmets mūs izolē, cilvēki arvien vairāk noslēdzas katrs savā čaulā. Iespējams, tāpēc par norises vietu izvēlēts cietoksnis: kā realitāte, bet galvenokārt kā metafora. Tas ir patvērums un reizē cietums, simbols visiem cietokšņiem, kurus ap sevi uzceļ kopienas vai atsevišķi indivīdi, masu mediju uzmācības spiesti.

Grūti sataustāmā sakarība starp konkrētiem stāstiem un festivāla bukletā deklarēto simboliski vispārinošo līmeni nav vienīgais faktors, kas bremzē uztveres mehānismu un liedz pilnībā ļauties izrādes realitātei. Vairākus stāstus uzklausot, neatstājas neērtības sajūta. Par spīti tam, ka izrādes iecere paredz dalīšanos savā personiskajā pieredzē un pārdomās, apstākļi acīmredzami liek Bolderājas iedzīvotājiem sajusties kā aktieriem, kuri spēlē to, ka viņi nav aktieri. Izņēmums ir kāds jauns vīrietis (var noprast, ka pasniedzējs, jo piemin savus studentus), kurš necenšas imitēt dalīšanos ar personiska rakstura atklāsmēm. Nevairoties no teatrāli ierāmētās situācijas, viņš ironiski distancētā manierē izstāsta gadījumu, kad nolēmis būt sociāli aktīvs un aizgājis uz publisku diskusiju par naftas termināļa būvniecību Bolderājā. Šis stāsts paliek atmiņā ne tikai ar konkrētu cilvēcisku saturu, bet arī ar patiesīguma pakāpi, uz kuru nevar neatsaukties.
*
Galvenais varonis*

Izrādes laikam ritot, skatīšanās pieredze kļūst arvien saistošāka – gan tāpēc, ka reizē ar maršruta tuvošanos noslēgumam arvien labāk izdodas orientēties spēles noteikumos (nav tik ļoti jārūpējas, lai nepakluptu uz nodrupušajiem pakāpieniem, un pārsteigumā jāsaraujas, kad lietusmētelī tērpta figūra saka “labdien” un pauž gatavību pastāstīt savu stāstu), gan arī tāpēc, ka no visa iespaidu klāsta pamazām iznirst spilgtākie un iedarbīgākie.

Katram skatītājam tie droši vien būs atšķirīgi, bet šī teksta autorei par izrādes galveno varoni neapšaubāmi kļūst Daugavgrīvas cietoksnis. Tam ir sena vēsture un īpaša aura. Cietoksni pie Buļļupes ietekas Daugavā savulaik 17. gadsimtā uzbūvējuši zviedri, un turpmākajos laikmetos tas kalpojis gan kā nocietinājums, gan kā militāro spēku bāze, gan kā ieslodzījuma vieta. Padomju laikā tur atradušās PSRS Baltijas kara flotes vienības. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tas kļuvis par platformu kultūras aktivitātēm. Cietokšņa teritorija ir plaša – ar kazarmām, noliktavām, pulvera pagrabiem un visapkārt izraktiem grāvjiem. Pirms izrādes tapšanas radošā komanda cietoksnī organizējusi talku, lai degradēto vidi cik necik sakoptu.

Krēslai satumstot, pussagruvušās ēkas vairs “necērt” acīs. Sāk sisināt sienāži, 6. septembra vakars nav pārlieku dzestrs, krūmi un zāle izplata itin vasarīgu smaržu. Sava loma arī pilnmēnesim, kura apaļais vaigs videi piešķir teatrāli romantisku noskaņu. Pa visu teritoriju pārvietojas skatītāji, “aktieri” un pavadoņi ar lukturīšiem rokās, gluži kā atspoguļojot zvaigžņotās debesis. Nezinu, vai noskaņojums būtu tikpat harmonisks arī tad, ja lītu lietus, bet skaidrā un sausā rudens novakarē kādu brīdi klusuma zonā pasēdēt atpūtas krēslā torņa pakājē un raudzīties zilganā gaismā, kas plūst no lodziņa pašā torņa virsotnē, šķiet iedvesmojoši un noslēpumaini.

Pulkstenis tuvojas pusdesmitiem. Pavadoņi skatītājus aizved atpakaļ pie cietokšņa vārtiem, kur, lai paklanītos publikai, nostājušies aktieri. Skan aplausi. Pie autobusa durvīm pavadoņi savāc lukturīšus un lietusmēteļus, maršruta lapas drīkstam paturēt.
*
NSRD*

Uz TV 7. kanāla intervētājas jautājumu par projekta mērķi režisore Krista Burāne atbild, ka izrādei vajadzētu veicināt attieksmes maiņu pret dzīvi. “Tātad mērķis ir didaktisks?” turpina taujāt intervētāja. Režisore to noliedz, bet varbūt veltīgi – kāpēc lai mākslinieks nelolotu cerību, ka skatītājs pēc sastapšanās ar izrādes realitāti centīsies mainīt pasauli ap sevi? Galu galā, tāpat kā Purvciema “Ķīnas mūris”, arī Daugavgrīvas cietoksnis ir zīme noslēgtai, norobežotai videi, no kuras Krista Burāne un Mārtiņš Eihe ar savu komandu – dramaturģi Lailu Burāni, scenogrāfu Rūdolfu Baltiņu un “aktieriem” – aicina izrauties, pārkāpjot robežas, aktīvi piedaloties, sarunājoties un veidojot kopīgu saskarsmes telpu. Vai izrāde sasniedz tieši šādu mērķi, neesmu pārliecināta, taču viena lieta šķiet skaidra – diez vai bez teatrāla ietvara būtu izdevies radīt iespaidu par Daugavgrīvas cietoksni kā nebijušu sajūtu restaurācijas darbnīcu.