No 1. līdz 9. septembrim Rīgā norisinās ikgadējais, nu jau trīspadsmitais, Jaunā teātra festivāls „Homo Novus”. Šogad izrāžu programmas caurviju motīvs ir balss, valoda un uztvere. Piemēram, festivāla atklāšanas izrāde – Kristas un Reiņa Dzudzilo „Patētiskā. Par redzamo valodu” – piedāvās pieredzēt skaņu kā vizuālu kategoriju. Savukārt Kate Krolle projektā „Patiesības svētnīcā” pievērsīsies sajūtu ritualizēšanas tēmai. Viņas izrāde būs skatāma 3., 4., 6., un 7. septembrī Jelgavas ielā 44/46.

Kates jaunais darbs turpina viņas iesākto virzienu – atmosfēriski un jutekliski likt skatītājiem pieredzēt neizsakāmo, kā saka pati māksliniece – „brīdi pirms”. Par savu iepriekšējo personālizstādi „Es varētu būt citur” autore tika nominēta Purvīša balvai.

Lūdzu, pastāsti par savu iestudējumu „Patiesības svētnīcā”. Vai pareizi saprotu, ka caur ritualitāti tiks atklāta spontanitāte – atvērta vieta jaunām sajūtām. Sanāk, ka skatītājam jābūt gatavam pretrunīgai pieredzei.

Man šķiet, ka jebkura pieredze sajūtu līmenī ir spontāna. Tā notiek. Un tā notiek tikai tad, kad tā notiek. Un tikai tas ir tas brīdis, kad to var mēģināt aptvert un saprast vai aprakstīt. Nezinu arī teikt, vai sajūtas var būt jaunas. Man šķiet, ka tas ir kaut kas pārlaicīgs, kas pastāvējis vienmēr un ir kaut kas cilvēku raksturojošs. Jautājums ir tikai par to, kurā brīdī un kā mēs nokļūstam pie atsevišķām sajūtām tīri personīgā līmenī. Un vai nokļūstam vispār.

Es varētu teikt, ka „Patiesības svētnīca” ir vieta, kur ir iespēja pieskarties vairākām no šīm pāri laikam stāvošajām sajūtām. Grūti pateikt, vai tās būs līdz šim nepieredzētas, pretrunīgas vai gluži pretējas sajūtas, ne arī to, kā tieši tas rezonēs katrā skatītājā.

Šķiet, šajā pieredzē būtiska būs telpas uztvere, saspēle ar to. Kā izvēlējies tieši šo vietu?

Telpa ir brīnišķīga vieta. Tajā var risināt tik daudz dažādas lietas. Tur ir tik daudz jautājumu un mistēriju. Tik daudz iespēju. Tu ienāc telpā. Varbūt, ka tur nekā nav. Bet ir zināma sajūta. Kā lai nošķir, vai tā tur ir jau pirms tevis vai tāpēc, ka tu tur esi? Tu skaties un domā. Un tad tu telpā kaut ko novieto. Vai pārvieto. Un tas viss komunicē. Un pēc brīža tu saproti, ka tas ir jāpārvieto mazliet pa kreisi. Jo tā būs labāk. Telpa man ir diezgan maģiska parādība. Ne mazāk maģiska kā dabas telpa.

Nams Jelgavas ielā kaut kādā ziņā pats atradās. Gribēja tikt atrasts. Droši vien tāpēc bija jānotiek tā, ka izrādei iepriekš paredzētās telpas beidzamajā brīdī neapstiprināja. Jelgavas ielas namā ir īpaša enerģija.

Kā šajā projektā turpinās ķermeņa tēma, kas tev bijusi būtiska iepriekšējos darbos?

Tā turpinās. Nezinu arī, vai kādreiz beigsies. Tā turpinās ar klātbūtni.
*
Vai tev šīs izrādes rezultāts ir neparedzams?*

Noteikti neparedzams. Es šobrīd esmu procesā. Manuprāt, visi projektā iesaistītie ir procesā. Ir daudz nezināmā, daudz iepriekš nedarīta un nepiedzīvota. Līdzīgi kā bērni mēs atklājam jaunu pasauli. Un līdzīgi kā bērni paši nezinām, kā uz to reaģēt vai kā uz to reaģēs citi. Tur ir arī kaut kas līdzīgs pubertātes brīdim. Tā sajūta, ka iespējams ir viss. Kas ietver arī neizdošanos. Tas trauslais un pārdabiski stiprais brīdis, pirms kaut kas ir noticis. Un tas, kaut kas nav ne zināms, ne paredzams.
*
Vai var teikt, ka svarīgs šī darba izejmateriāls un tēma ir tavas šaubas?*

Es drīzāk domāju, kā tā ir mana pārliecība. Šaubas ir procesam piederošas. Šaubas ir ceļa uzdevums, ne izejas vai mērķa punkts.

Manuprāt, visi tavi darbi atspoguļo personisku cīniņu ar sevi, kas līdzās citiem vēstījumiem arī atbruņo skatītāju un pastāsta par mākslinieka attiecībām ar sevi. Vai skatītāji mēdz stāstīt par pieredzēto pēc tavām izstādēm un izrādēm?

Satikt kādu, kurš ir kaut ko piedzīvojis, vienmēr ir ārkārtīgi skaisti. Man šķiet, ka pieredzes transcendentālā līmenī ir viena no skaistākajām lietām, kas ar cilvēku notiek un var notikt. Un nevis ārējam notikuma aprakstam ir nozīme. Bet tam neaprakstāmajam, kas ir noticis kaut kur mūsu netveramajā iekšējā telpā.

Saistībā ar maniem darbiem – tas man ir ārkārtīgi svēts brīdis redzēt kādu, kas ir pieskāries tam, ko es nemaz nemāku pateikt. Tā mēdz notikt.

Vai vari raksturot māksliniecisko virzienu, kurā esi nolēmusi iet?

Es maz zinu par mākslinieciskiem vai citādiem virzieniem. Es domāju, ka es turpināšu iesākto – iešu nezināmajā.

Ko tu pati festivālā „Homo Novus” vēlies noskatīties un iesaki citiem?

Vēlos redzēt Reiņa un Kristas Dzudzilo „Patētiskā. Par redzamo valodu”, Alesandro Šaroni „Aurora” un „Folk-s”, Milo Rau „Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts”, Samiras Elagozas „Cock, Cock… Who’s there?” Un droši vien vēl visu ko. Nevar zināt, cik daudz pagūšu redzēt no iepriekš minētā, tāpēc sarakstu netaisīšu garāku, lai sevi nekacinātu.

Skatītājiem, es domāju, jāveido pašiem savs saraksts. Neaizmirstiet sevi izaicināt, izvēloties pieredzamo!