Laikmetīgajā teātrī nav iespējams novilkt striktas robežas ne starp skatuves mākslas žanriem, ne iesaistīto mākslinieku atbildības sfērām. Precīzi šādu pieredzi allaž piedāvājis arī festivāls “Homo Novus”. Tāpēc es kā dejas kritiķe no šā gada festivāla programmas izvēlējos tos notikumus, kuri mani visvairāk ieintriģēja. Un tiešām, pat ja izvēlētās četras izrādes – “Patētiskā. Par redzamo valodu”, “Perfektais migrants”, “Dzirdi” un “Runā!” – nebija burtiski saistītas ar deju un kustību, kopumā festivālu piedzīvoju ļoti ķermeniski.

Visharmoniskākā pieredze ķermenim bija festivāla atklāšanas izrādē “Patētiskā. Par redzamo valodu”. Iespējams, arī tādēļ, ka māksliniekiem Kristai un Reinim Dzudzilo bijusi iespēja veidot tādu teātri, kādu viņi redz bez sadarbības ar režisoru un horeogrāfu. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tieši par šo aspektu izrādes laikā domāju visvairāk, jo teātrī līdz šim nekad nav radušās aizdomas, ka viņi kā mākslinieki būtu bijuši apspiesti vai ierobežoti. Drīzāk otrādi – nereti šķitis, ka bez viņu radītās pasaules ainas (teātra jeb skatuves telpas) mums nāktos piedzīvot pilnīgi citus stāstus. No vienas puses, Dzudzilo radītais izrādes vizuālais ietērps šķitis pašpietiekams, bet no otras – izrādei piešķīris jēgas jaudu. Savukārt festivāla ietvaros radītais darbs bez vārdiem, vien ar vizuāliem izteiksmes līdzekļiem ilustrējot Pētera Čaikovska 6. simfoniju, mēģināja izstāstīt noteiktu garīgu pieredzi.

Ja atņemti vārdus (atsevišķi jautājumi, piemēram, kas ir ticība, cerība vai mīlestība, parādās gan uzrakstīti videoprojekcijā), skatītājam nekas cits neatliek, kā sekot izpildītāju ķermeņa valodai. Dzudzilo izrādē aktieri ir divi bērni (ieģērbti diriģenta frakās) un sieviete, kuras zīmju un žestu valodai iespējams sekot kā dejai. Tāpēc šo iestudējumu gribas saukt par kustību izrādi. Bet tikpat labi to var saukt par muzikālu izrādi. Mēs stundu klausāmies Čaikovska opusu un varam tikai minēt, par ko komponists/orķestris/diriģents stāsta. Tieši tāpat, nezinot kurlmēmo valodu, varam tikai mēģināt uzminēt raidīto vēstījumu. Un paralēli dzīvot savu dzīvi, apzinoties vai atceroties savu pieredzi, uztveri, domas.

Visspilgtāk no Dzudzilo izrādes redzes atmiņā iespiedusies milzīgā auss. Nejauši tā bija kā pāreja uz nākamo “Homo Novus” pieredzi – izrādi “Dzirdi”. Festivāla bukletā šī Briseles mākslinieku Benjamina Vandevalles un Joana Durāna izrāde nodēvēta par skanisku horeogrāfiju. Skatītājiem šai horeogrāfijai lemts sekot ar aizsietām acīm. Varbūt mans ķermenis ir pārāk saspringts, bet varbūt pārāk atslābis, un es visvairāk šajā festivāla stundā domāju par to, kādi tehniskie palīglīdzekļi izmantoti tai skaņai, ko rada kora “Kamēr…” dziedātāji, figurējot pa telpu, kas pilna ar sēdošiem, neko neredzošiem skatītājiem. Tikai vienā brīdī spēcīgāk izjūtu savu ķermeni – brīdī, kad dziedātāju radītajai skaņai ir vismaz trīs “fortes”. Tas ir nepatīkami.

Cita ķermeņa pieredze ir, “ciemojoties” pie perfektā migranta Ahilana Ratnamohana. Tā tiešām visai burtiski ir ciemošanās, jo izrādes skatītāji tiek aicināti ienākt it kā Ahilana mājoklī, kurā uz elektriskajām plītiņām vārās ūdens, tiek gatavota latviešu maizes zupa un vēl kāds tradicionāls, šķiet, Šrilankas ēdiens. Pirms izrādes noaujam kājas. Tas ir ļoti konkrēts un fizisks akts, jo vieta tomēr ir “teātris”, nevis mājas. Taču par to, cik izrāde īstenībā ir fiziska, es pārliecinos šīs performances laikā. Sekojot līdzi tam, kā Ahilans pūlas pēc iespējas saprotamāk un skaidrāk runāt latviski, nav iespējams atslābt. Un atslābt negribas arī tāpēc, ka patiešām ļoti, ļoti interesē viņa pieredze, kas veidojusies trīs nedēļu laikā, kad viņš mācījies latviešu valodu un iepazinis Latvijas kultūru. Tā ir iespēja sevi ieraudzīt no malas. Ar visiem skeletiem skapī. Bet ir arī šis tas glaimojošs. Kā jau pie cilvēkiem. Un finālā, kad ir iespēja pagaršot abus Ahilana gatavotos ēdienus, man gribas nogaršot tieši to eksotisko ēdienu. “Perfektais migrants” ir izteikti starpdisciplinārs projekts, kurā kopā savienots politiskais un dokumentālais teātris ar performatīviem elementiem.

Jautājumi, ko darīt ar savu ķermeni un ko domāt par mākslas ķermeni, mani nodarbināja izrādes “Runā!” laikā. Serbu māksliniece Sanja Mitroviča kopā ar vēl vienu aktieri piedāvāja dažādu pasaules politiķu un valdnieku runu kolāžu. Runu fragmenti bija sadalīti pa epizodēm, turklāt mums nezinot šo runu autorus. Notika sacensība par to, kurš no abiem runu teicējiem iegūs lielākas skatītāju simpātijas. Un uzvarēja tas, kurš izteiksmīgāk un pārliecinošāk runāja. Saturs pārsvarā tomēr bija skaista retorika un pat “lirika”. Emocionālā ziņā tā bija visgrūtākā izrāde, jo lika domāt par to, ka, ja gribi dzīvot skaistā un harmoniskā pasaulē, īsti nav kur likties. Apkārt ir tikai vārdi, vārdi, vārdi… Bet tev taču ir arī dzīvs ķermenis!