Viesturs Meikšāns: Īsumā – tie ir divi monologi. Dokumentālā fikcija, kā es izlasīju vācu “Nachtkritik”. Izrāde pārsvarā balstīta dokumentālā informācijā un faktos, bet, protams, materiāls ir ļoti meistarīgi apstrādāts, pieminot daudzas šobrīd svarīgas un aktuālas tēmas un pievienojot dažādas kultūrvēsturiskas lietas, kas man ļoti patika. Piemēram, tika pieminētas divas filmas, kuras gandrīz visi ir redzējuši: “Dogvila” un… (Domā.) Tā Tarantīno filma…

Dāvis Kaņepe: “Inglourious Basterds”.

Viesturs Meikšāns: Jā, šo filmu epizodes, kas acīmredzot visiem iespiedušās atmiņā. Caur tām tika pagriezts izrādes sižets un skatītāji nostādīti neērtās situācijās.

Dāvis Kaņepe: Stāsts ir par burundiešu meiteni, kas pieredzējusi savu vecāku noslepkavošanu, pēc tam dzīvojusi Eiropas nevalstisko organizāciju bāreņu namos un vēlāk adoptēta uz Beļģiju. Izrādē viņai līdzi ir pidžamiņa – vienīgā lieta, kas palikusi pāri no dzīves mazā Āfrikas ciematiņā. Pēc tam uz skatuves iznāk aktrise, kura stāsta, ka 90. gados kā NVO brīvprātīgā nokļuvusi uz Burundi un Kongo robežas, kur ir divas etniski karojošas ciltis. Tur viņa, būdama pilnīgi zaļa un nezinoša meitene, pieredz genocīdu. Saikni starp viņām abām veido tas, ka viena ir izdzīvojis genocīda upuris, bet otra – lieciniece. Melnādainajai meitenei no Burundi ir ārkārtīgi maz vietas šajā izrādē – no divām stundām viņai piešķirtas varbūt 10, 15 minūtes. Pārējo laiku runā baltā šveiciešu NVO darbiniece, kura atceras 90. gadus. Monologs ir arī par sajūtām, piemēram, viņai derdzas, ka mēs, visa Eiropa, šobrīd uztraucamies par vienu pludmalē izskaloto turku puisīti. Scenogrāfija veidota kā miskaste, kurā viņa beigās iemet to fotogrāfiju ar puisēnu. Viņai derdzas, ka mēs uztraucamies par tiem dažiem, kas šobrīd iet bojā Eiropā, bet neuztraucamies par miljoniem, kas iet bojā tur, izcelsmes valstīs.

Viesturs Meikšāns: Starp citu, scenogrāfija man sasējās tikai šodien. Skatoties izrādi, es arī domāju, ka tā ir tikai miskaste, bet internetā atrodamajās izrādes fotogrāfijās ievēroju, ka tās izskatās pēc plūdu sekām.

Dāvis Kaņepe: Respektīvi, tā nav miskaste vai izgāztuve, bet gan pamests ciemats.

Viesturs Meikšāns: Jā, pēc katastrofas, kas tiklab var būt arī klimata izraisīta. Sākumā man likās, ka ar scenogrāfiju kaut kas nav kārtībā. Visu laiku tiek filmēts un video rādīts tas, ko dara aktrises, un, lai gan labi saprotu vācu valodu, nepārtraukti lasīju subtitrus. Sanāca tāda kā filmas skatīšanās. Mans spēcīgākais atklājums šajā izrādē – izmantojot tikai un vienīgi tekstu, bez skatuviskās darbības un teatralitātes kā tādas, var izdarīt ļoti, ļoti daudz. Ne tikai saturiskā, bet arī emocionālā ziņā. Pirmā puse atgādināja lekciju un nedaudz piekliboja, bet otrajā pusē, kad kļuva skaidrāki spēles noteikumi, bija baigi spēcīgi. Profesionālā aktrise Ursina Lardi izdarīja savu, un man bija sajūta, ka es patiešām esmu Berlīnes standarta teātrī. Īsta vācu aktrise pēc vislabākajiem paraugiem.

Dāvis Kaņepe: Man baigi patika klātesamības efekts – cik saprotu, melnādainā meitene tiešām to visu ir pieredzējusi, kļuvusi par aktrisi un tagad atrasta, jo uz skatuves nepieciešams kāds autentisks notikumu liecinieks, lai būtu tas dokumentālisms. Tā kā baltādainā, blondā aktrise visu izrādi runāja pirmajā personā, man likās, arī viņa tur ir bijusi, bet patiesībā tā ir fikcija. Es tieši domāju: o, kā režisoram ir paveicies atrast divas aktrises, kuru dzīvesstāsti šādā veidā ir sapinušies, bet, cik saprotu, Lardi nav nekāda sakara ar šiem notikumiem un tas viss ir rekonstruēts – režisors ir reportieris un vācis kopā atmiņu stāstus no NVO, Apvienoto Nāciju Organizācijas.

Viesturs Meikšāns: Mockumentary.

Dāvis Kaņepe: Mockumentary, jā. Tāds stāsts.

Viesturs Meikšāns: Šajā gadījumā tomēr tās robežas starp realitāti un fikciju ir baigi grūti nošķirt. Ir tādas mockumentary izrādes, kur tu redzi: jā, šī ir dokumentālā fikcija. Tādas ar izdomātiem vēsturiskiem un biogrāfiskiem faktiem, bet šoreiz viss ir sapludināts. Mēs nepazīstam ne Ursinu, ne Konsolati.

Dāvis Kaņepe: Kas man likās interesanti un par ko mēs varētu parunāt – visos izrādes aprakstos pieminēti bēgļi, un arī izrādes stāsta kontekstā bēgļi nāk no Kongo, bet man likās, ka tas tiek mazliet pievilkts aiz matiem. Tajā oriģinālajā stāstā no deviņdesmitajiem arī tiek ražoti bēgļi, bet tam nav tik lielas saistības ar to turku puisīša fotogrāfiju. Vai tā nav tomēr manipulācija ar to, ka tagad tas ir superaktuāli? Ka mēs liekam šo uz skatuves un Eiropai šausmīgi gribas justies vainīgai? Otrs – Latvijas konteksts Eiropas Savienībā. Izrādes beigās vainīgi esam mēs, baltie cilvēki, eiropieši. “Homo novus” noslēguma epizode, kura notiek šeit, Latvijā, un kuras galvenais mesidžs ir: lūk, no skatuves mūs, visus baltos cilvēkus, ar ložmetēju nošauj. Vai mums, latviešiem, būtu jābūt tādai pašai vainas apziņai? Vai mums ir jāidentificējas ar koloniālo Eiropu? Vai, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs esam mantojuši Eiropas vainu? Man liekas, ka Latvijas karma ir daudzreiz tīrāka.

Viesturs Meikšāns: Vainīgos mēs varam meklēt ilgi. Tādā ziņā man patīk izrādes nosaukums, kas pavērš spēles kārtis uz līdzjūtības pusi. Lai gan izrāde var būt un var nebūt par līdzjūtību, tā ir daudz aktīvāka un vērtīgāka nodarbošanās par vainas meklēšanu un sevis sodīšanu.

Dāvis Kaņepe: Tā ir provokācija no veidotāju puses – likt mums visiem zālē sajusties vainīgiem. Paaudzes mainās, priekšstati mainās. Divu, trīs paaudžu laikā Vācija ir nomainījusies, līdz ar to tā Eiropas vainas sajūta ir šausmīgi eirocentriska domāšana – rekur, mēs esam iekarojuši Austrāliju, Dienvidameriku, visur ir eiropieši, un mēs esam paši svarīgākie. Man liekas, ka tas ir šausmīgi liels ego trips. Jā, Eiropa ir bijusi klātesoša daudz kur, bet nav tā, ka viss ir Eiropas pirksts. Gan Āfrikā, gan Āzijā, gan Tuvajos Austrumos ir pilnīgi cita vēsture, un Eiropa tur daudziem vispār ir vienaldzīga.

Viesturs Meikšāns: Klau, bet, ja izrādes nosaukums nebūtu “Līdzjūtība”, bet tikai “Ložmetēja stāsts”? Vai izrāde nekļūtu uzreiz par ļoti didaktisku apvainošanu, vainas uzvelšanu? Faktiski tas nosaukums iedod ļoti vajadzīgo atslēdziņu: ja jūs gadījumā nesapratīsiet, par ko ir stāsts, tad te mums ir aprakstīts, ko jums vajadzētu domāt. Tās ir tādas viltībiņas, triki, ja nu mākslinieki izrādes laikā nespēj man likt sajust līdzjūtību, stāstot un rādot šausmas. Tas tā, neliels akmentiņš izrādes veidotāju dārziņā. Jebkurā gadījumā izrāde ir ļoti forša, domas provocējoša.

Dāvis Kaņepe: Vēl – melnādainās meitenes monologs ir daudz īsāks, un visa lielā uzmanība ir baltajam cilvēkam. Manuprāt, tas arī ir ļoti apzināti. Daudziem paziņām, ar ko es pēc izrādes runāju, tā izraisīja arī ļoti pretrunīgas sajūtas. Man izrāde patika un radīja daudzus jautājumus, un man nav kategoriski noliedzošas attieksmes pret to, bet daudzi draugi domāja: ārprāts, tas ir vēl viens rasisma apliecinājums uz skatuves. Manuprāt, tas darīts apzināti, lai radītu šo trouble sajūtu, liktu jautāt: kāpēc viņa sēž stundu tumsā un netiek pie vārda, lai gan viņa to reāli ir piedzīvojusi? Kāpēc atkal runā baltā, priviliģētā eiropiete?

Viesturs Meikšāns: Tādā gadījumā var attaisnot jebkādu rasistisku izpausmi uz skatuves. Es Francijā redzēju operu, kurā vienīgā striptīza aina ir tieši ar melnādainajiem. Uzreiz tās rasistiskās tēmas ieslēdzas.

Dāvis Kaņepe: Šī aktrise jau bija diezgan rasistiska arī savos uzskatos, ne tikai tādēļ, ka viņa bija balta. Tas ir arī viņas kā šīs nevalstiskās organizācijas darbinieces viedoklis. Politiskā ziņā tēma bija arī par to, cik tas viss ir neefektīvi, kaķim zem astes. Man patika viņas stāsts par to, kā deviņdesmitajos tur darbojās pārdesmit dažādu Eiropas finansētu nevalstisko organizāciju ar šausmīgi smieklīgiem nosaukumiem no sērijas “Āfrikas cerība”.

Viesturs Meikšāns: Es biju meistarklasē pie angļu režisores Keitijas Mičelas. Anglijā viņi ir ļoti tālu tikuši diskusijā par rasismu uz skatuves. Es domāju, viņa būtu histērijā, redzot šo izrādi. Vēstījums no skatuves ir nevis “Padomājiet par šo problēmu!”, bet gan atklāti rietumnieciski rasistisks. Totāla baltā domāšana. Šī viņas histērija arī manī rada tādu… Labi, es saprotu – ja tu gribi mani provocēt, tu rādi man šausmas –, bet laikam tomēr mērķis neattaisno paņēmienus. Tas tomēr nav īsti ētiski, arī tad, ja tu gribi provocēt kā mākslinieks.

Dāvis Kaņepe: Bet tad par kurām tēmām teātris var provocēt un kurām nevar? Vai teātris nevar būt neētisks?

Viesturs Meikšāns: Nē, provocēt var par visām tēmām, tikai kā to izdarīt? Es uzreiz domāju par Latvijas kontekstu, arī saviem kolēģiem esmu jautājis, vai latviešu teātrī pastāv rasisma vai seksisma problēmas.

Dāvis Kaņepe: Vai kāds no jums ir redzējis Gaļinas Poliščukas izrādi par bēgļiem “Dzīvības kvota” Dailes teātrī?

Viesturs Meikšāns: Nē.

Dāvis Kaņepe: Tas bija ārprāts… Man tas bija fiziski neizturami, es aizgāju izrādes vidū. Kaut kas tik stereotipisks! (Nopūšas.) Jā, es domāju, ka uz Latvijas teātra skatuves ir rasisms. Ja tas ir neapzināts, tad dubultā bīstams. “Līdzjūtībā” tā ir acīmredzama provokācija, izrādes mērķis, bet, ja rasisms ienāk autora nezināšanas dēļ… Var jau būt, ka izrādes beigās bija kāda atslēga.

Viesturs Meikšāns: Tajā mazajā aptaujā, ko es veicu, dominēja viedoklis, ka rasisms Latvijas teātrī un sabiedrībā nepastāv, jo mums vienkārši nav citu rasu cilvēku.

Dāvis Kaņepe: Zini – ļoti pastāv.

Viesturs Meikšāns: Jā, es piekrītu.

Dāvis Kaņepe: “Dzīvības kvotā” arī ļoti smējās par stereotipiskiem jokiem, piemēram, par harēma tēmu – čaļi ierodas robežkontroles punktā un saka: “Man jau četras sievas ir, bet varētu paņemt vēl vienu!” Tika radīts ārkārtīgi aprobežota arābu puiša tēls. Brīdī, kad sabiedrībā jau tā valda diezgan lieli aizspriedumi un maldīgi priekšstati, šis tēls vēl tos apstiprina un paspilgtina. Nezinu, kāds bija izrādes mērķis.

Viesturs Meikšāns: Vai tas nozīmē, ka mūsu sabiedrība vienkārši vēl nav izaugusi līdz šīm tēmām?

Dāvis Kaņepe: Tas nav domāts attaisnojoši, bet Londonā vai Itālijā cilvēki trešajā paaudzē dzīvo kopā ar dažādu rasu pārstāvjiem. Zviedrijā rase ir svītrota kā juridisks termins. Respektīvi, rases neeksistē. Mēs uzskatām, ka ir trīs vai četras rases, bet īstenībā ir tūkstošiem dažādu cilvēku, gradācijas ir bezgalīgas. Rase ir baltā cilvēka izgudrojums.

Viesturs Meikšāns: Var izvēlēties lugas, kas konkrēti runā par šo tēmu, bet var arī apzināti iekļaut savā uzvedumā gender politics, līdztiesības ideju. Būt apzinātam šo jautājumu kontekstā. Var iedomāties, kā būtu, ja zālē un uz skatuves būtu tikai melnādainie, bet starp aktieriem – viens baltais, kam liek, piemēram, izģērbties. Var pagriezt domāšanu citādi – kā jutīsies tas viens aktieris? Vai tas nebūs rasisms? Arī Latvijas teātrī šie jautājumi kļūt aktuāli – mums ir Samira, Aminata. Tas ir mans personīgais viedoklis, bet, manuprāt, meitenes pašlaik ir neapskaužamā situācijā. Tieši šīs nezināšanas, neapzinātības un stereotipu dēļ. Nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai tos lauztu. Redzēsim, kā viss attīstīsies. Vai par to jārunā? Es domāju, noteikti. Šobrīd netiek runāts, vismaz es nezinu nevienu piemēru.

Dāvis Kaņepe: “Homo novus” bija izrāde “Perfektais migrants” ar šrilankiešu un austrāliešu čali, kurš dzīvo Beļģijā un sešu mēnešu laikā skaipā iemācījās latviešu valodu. Viņš nodzīvoja šeit četras nedēļas un izrādi nospēlēja latviski. Tas, kā viņš to dabūja gatavu, ir fenomenāli. Viena epizode – viņš staigāja ar izrādes producenti pa ielām, un kādā no reizēm svešs puisis esot nokliedzies: “Stulbā baltā sieviete!” Vēl citā reizē viņš gājis skatīties boksa maču, kur sacenties baltais pret melnādaino. Viņš fanojis par balto džeku, bet, viņam kā vienīgajam melnādainajam ienākot sporta bārā Rīgā, kur visi fano par balto sportistu, gan bārmenis, gan vēl vairāki cilvēki prasījuši, kam tad viņš atnācis just līdzi. Nezinu, ko varētu dēvēt par general public, bet mēs Latvijā kā sabiedrība neesam gatava par šīm lietām runāt, jo mums tiešām nav ikdienas pieredzes, bet teātris, māksla ir tā vieta, kur runāt par dažādām tēmām, to nevajadzētu nodalīt. Jautājums – vai šim mesidžam šobrīd ir tik liela nozīme? Tādā ziņā, ka cilvēki ar šo problēmu nesaskaras. Atbraukuši no Cēsīm, kur nav neviena melnādaina cilvēka, viņi, iespējams, nesapratīs, par ko ir stāsts.

Viesturs Meikšāns: Šīgada “Homo novus” auditorija bija, manuprāt, plašāka, varbūt arī diversificētāka nekā iepriekšējos gadus. Es ceru, ka caur “Homo novus” aktivitātēm kaut kas var mainīties gan teātra valodas, gan īpaši tematiskajā ziņā.

Dāvis Kaņepe: Viens mans vācu draugs, kurš šeit dzīvo, bet nerunā latviešu valodā, īpaši uzteica “Homo novus” par to, ka aptuveni 80% festivāla izrāžu bija vai nu vācu, vai angļu valodā, vai vispār bez teksta. Respektīvi, festivāls ir atvērts arī šeit dzīvojošajiem ārzemniekiem.

Viesturs Meikšāns: Jā, auditorija mainās, un tad viņai jāķer līdzi. Pēc idejas teātra profesionāļiem vajadzētu sajust pieprasījumu.

Dāvis Kaņepe: Es domāju, ka tas ir bijis viens no “Homo novus” mērķiem. Būsim reāli, liela daļa no festivāla publikas ir teātra profesionāļi – aktieri, režisori. Tā nav Dailes teātra klasiskā publika. Es arī domāju – kāpēc “Homo novus” noslēdzošā izrāde bija tieši tāda? Manuprāt, tas ir Jaunā teātra institūta aicinājums. Mēs redzējām diezgan daudz izrāžu, un radniecīga tēma tēma vijās cauri gan “Ārzemniekam”, gan “Perfektajam migrantam”, gan šim stāstam. Tas ir kuratoru aicinājums sākt par to vairāk runāt. Man apkārt ir melnādaini cilvēki, un neiecietība pastāv, arī gaišā dienas laikā, ielās. Tā ir problēma. Tas ir ārkārtīgi skaisti un ideālistiski – doma, ka teātris spēj sagatavot sabiedrību tam, kas notiks pēc 20 gadiem un ka mēs būsim arvien atvērtāki un gatavāki tam. Vide paliek arvien multikulturālāka, tas ir fakts.

Viesturs Meikšāns: Tas ir tāds ideālais teātra redzējums.

Dāvis Kaņepe: Bet vai teātrim jākalpo kā sabiedrības… (Domā.)

Viesturs Meikšāns: Izglītotājam?

Dāvis Kaņepe: Protams, ja tā būtu tikai izglītošana, tas būtu garām.

Viesturs Meikšāns: Teātris ir instruments, ko tu vari izmantot. Cilvēks atnāk un divas stundas ir piesaistījis uzmanību tikai tam, ko tu dari un rādi uz skatuves. Tā ir baigā iespēja, ko nedrīkst laist garām. Tajā pašā laikā tās divas stundas var tā sačakarēt un neizmantot potenciālu, un, tieši otrādi, iegriezt vēl lielāku caurumu izpratnē par rasismu, pasakot: “Nē, tā Latvijā nav nekāda problēma. Tā vispār nav problēma.” Arī tāda iespēja pastāv. Māksla ir baigi spēcīgā lieta, ar to visu kaut ko var izdarīt. Otrs jautājums – vai nolasa? Vai nolasās proporcionalitāte starp Burundi meitenes 10 minūtēm un vācu aktrises 90 minūtēm? Varbūt mums liekas, ka tā ir pareiza proporcija un viss ir kārtībā.

Dāvis Kaņepe: Vienai šajos jautājumos izglītotai sievietei no mana draugu loka bija šausmīgas pretenzijas.

Viesturs Meikšāns: Ļoti, ļoti daudzi mākslas darbi, kuri brošūriņā grib runāt par šausmīgām lietām, rāda šīs šausmas tiešā veidā, pasakot: “Mēs cīnāmies pret to.”

Dāvis Kaņepe: “Mēs pievēršam uzmanību.”

Viesturs Meikšāns: Jā, mums ir par maz uzmanības šīm te nežēlībām un šausmām, kas tāpat ir redzamas plašsaziņas līdzekļos. Es esmu diezgan pret šāda veida lietām, ja man mākslinieciski neparāda virzienu, kā pēc tam pārslēgties vai ar ko salīdzināt. Rādīt to tīri ilustratīvi nav īstais veids, bet tas tiek darīts.

Dāvis Kaņepe: Es esmu aizdomājies par to, ka gan laikmetīgā māksla, gan teātris procentuāli arvien vairāk tiek taisīts par sociālpolitiskām tēmām. Viens jautājums ir par to, vai mēs Eiropā esam jau tiktāl izglītoti, tik emocionāli stabili, ka mums vairs nav jārunā par personiskām, garīgām tēmām, teiksim, mīlestību un citām ēteriskām lietām. “Homo novus” taisīja meistardarbnīcu par aktīvismu mākslā – tur arī izskan jautājums par to, kāda jēga šobrīd ir no mākslas, ja citi cilvēki tepat blakus, pasaulē iet bojā. Par to, ka mēs varēsim ražot skaistus un ēteriskus mākslas darbus un skart augstākus mākslas plauktus tad, kad būsim sasnieguši noteiktu attīstības pakāpi kā sabiedrība. Runa ir par to, ka māksliniekam jābūt sociāli atbildīgam, un, kamēr kāds blakus tev mirst vai kāda tiesības nav ievērotas, nedrīkst iet un gleznot tikai skaistas ainavas. Man personīgi liekas, ka tur būtu jābūt līdzsvaram. Bieži vien māksla ielien tajos lauciņos, kur vajadzētu būt labai žurnālistikai un reportāžām. Tie lauki saplūst.

Viesturs Meikšāns: Ir tāds teiciens – ja viss būtu kārtībā visplašākajā nozīmē, tad mākslas nebūtu. Bez konfrontācijas, neapmierinātības mākslai nav jēgas, to vienkārši nevajag. Māksla ir viens no līdzekļiem, lai kaut ko mainītu. Protams, mākslas ir tik daudz, un var teikt, ka, piemēram, Tarkovskim mākslas vienīgais mērķis ir garīga attīstība, sakralitāte. Šlingenzīfam ir “Kunst als Krankheit” jeb “Māksla kā slimība” – kaut kas pilnīgi diametrāli pretējs. Viņš ar savu aktīvismu urbjas iekšā sabiedrības puvekļos, slimīgās lietās. Neizvairās un šauj precīzi sāpīgajā brūcē. Bet, galu galā, visi nodarbojas ar kaut kā uzlabošanu, tikai tie paņēmieni var būt nežēlīgāki vai poētiskāki.

Dāvis Kaņepe: Man jau liekas, ka mēs dzīvojam burvīgā laikmetā. Ja skatāmies gadsimtus atpakaļ, māksla kalpoja vai nu politiskiem mērķiem, vai reliģijai, pēdējā gadsimtā – merkantiliem mērķiem. Šobrīd pastāv šī runas brīvība.

Viesturs Meikšāns: Ētika un māksla tomēr ir baigā padarīšana. Es uzskatu, ka “Līdzjūtībā” ir nedaudz pārkāpta mana ētiskā robeža. Saprotu, ka tas ir apzināti un tāpēc nedaudz attaisnojami, bet vienalga šī melnādainā Burundi meitene tiek savā ziņā…

Dāvis Kaņepe: Ekspluatēta.

Viesturs Meikšāns: Jā, ekspluatēta. Tāpat, kā tas tika darīts gadsimtiem pirms tam, un man divas stundas uz to ir jāskatās. Man ir diezgan svarīgi, lai mākslinieks nepārkāpj šīs robežas, jo tā enerģija, kas nāk no mākslas darba, maina skatītāja uztveri arī nepastarpināti. Kaut kā tas skatītāja ģenētiskais kods ietekmējas, uzsūc šo enerģiju. Es saprotu, ka jāanalizē tas, ko redzu, bet vienalga – tu moki šo meiteni divas stundas. Šīs ir neatrisināmas lietas, par ko jārunā. Arī “Nachtkritik” vācu recenziju apkopojumā gandrīz visās bija pieminēts šīs izrādes atklāti rasistiskā daba. Diezgan maz bija priekpilnu svinību par tās labajām kvalitātēm un veiksmēm.

Dāvis Kaņepe: Izrāde ir ieguvusi neskaitāmas balvas.

Viesturs Meikšāns: Jā, un ceļo visur kur.

Dāvis Kaņepe: Un visur bija pieminēts, ka tā ir pretrunīgi vērtēta.

Ilmārs Šlāpins: Katru gadu festivālam ir caurvijošā tēma, ko Gundega Laiviņa cenšas ievērot, sastādot programmu. Šogad tā bija “Balss”.

Dāvis Kaņepe: “Balss”? Vai “Valoda”?

Viesturs Meikšāns: Valoda, runa, balss.

Ilmārs Šlāpins: Kā tas izpaudās “Līdzjūtībā”?

Viesturs Meikšāns: Caur text based izrādi. Totāli, tīri runāts materiāls. Es tā to uztvēru. Mums stāsta klasiskākajā formā – ar valodu, vārdiem, teikumiem, bez nekā lieka. Pat vizualitāte, kino vienkārši paspilgtināja šo portretu. Mums jāklausās tikai un vienīgi teksts. Tas vienkārši ir paņēmiens, ar kādu režisors izvēlējies vēstīt par šo tēmu. Neko citu es īsti neredzu.

Dāvis Kaņepe: Simboliski tas varētu būt par to, kam mēs dodam vārdu. Mēs vēlreiz parādām to, ka par šiem konfliktiem pārsvarā visu uzzinām no baltajiem nevalstisko organizāciju darbiniekiem un ka tiešās runas un kontakta nav, pašiem genocīda upuriem netiek dots vārds.

Viesturs Meikšāns: Nu, tas “lekcijiskums” tur ir iekšā, bet pats režisors nāk no žurnālistu aprindām un viņa teātra valoda ir žurnālistiski pētnieciska. Bet vienalga – cepuri nost aktrises priekšā. Atzīšos – es simtprocentīgi noticēju visam, ko man šis mockumentary stāstīja.

Dāvis Kaņepe: Es palasīju – tā balstās nevalstisko organizāciju darbinieku, aculiecinieku, izdzīvojušo stāstos. Tas ir sakompilēts kopā, un radīts viņas tēls. Viņa it kā piedzīvojusi to visu, redzējusi savām acīm.

Viesturs Meikšāns: Ir grūti atšķirt – kas ir patiesība un kas nav. Tikpat labi tā Burundi meitene var visu sadomāt, jo neviens jau nezina, kā bija īstenībā. Varbūt tas ir režisora koncepts un pēc trīs gadiem viņš pateiks, ka viss ir bijusi fikcija.

Dāvis Kaņepe: Viņas tēls ir tik komplekss – viņa ir rasistiska, bet tai pašā laikā arī antieiropeiska. Tādā ziņā, ka izjūt skepsi par eiropiešu iedomām izglābt pasauli, apšauba miera misiju jēgu. Vācijā droši vien par to ir vēl daudz sarežģītāk runāt.

Viesturs Meikšāns: Jā, viņiem vēl bija tāds ego trip, ka ārstiem ir stilīgi piedalīties NVO akcijās – braukt uz pāris mēnešiem pastrādāt par velti un palīdzēt maziem melnādainajiem. Tas tiek pasniegts kā labs ieraksts CV. Katrā ziņā vācu teātra telpā šo tēmu baigi izsmēja. Šī liekuļotā ego lieta ir arī Maienburga pēdējā lugā – apziņa, ka jābrauc un jāizdara taču kaut kas labs! Latviešiem gan tas laikam nav tik aktuāli – mūsu ārsti drīzāk brauc uz Vāciju.

Dāvis Kaņepe: Mums būtu jābrauc uz Krieviju un jāatgriež skaidrība Sibīrijas ciematos. Mūsu kontekstā tā vēl būtu pretvalstiska darbība.

Viesturs Meikšāns: Man ir fascinējošs piemērs par zviedru armiju, kas dodas uz Afganistānu un Irāku mācīt feminismu. Tas droši vien ir labi, bet runa ir arī par liekulības tēmu – viņi tomēr pauž: “Mēs esam drusku citā līmenī. Mēs nebraucam karot.” Nezinu, vai viņiem tas vispār ir vajadzīgs.

Dāvis Kaņepe: Vienā itāliešu dokumentālajā filmā rādīts, kā pēc tam, kad ienākusi informācija, ka kaujinieki grib iegādāties ieročus, sākas sacensība starp itāliešu un franču militāristiem – kuri pirmie paspēs aizbraukt līdz turienei un pārdot viņiem tos ieročus. Tur ir tas absurds – mākslā mēs uzņemamies vainu, kamēr mūsu finansēti kaujinieki karo.

Viesturs Meikšāns: Interesanti būtu noskaidrot, vai latvieši, kas dzīvo Vācijā un Anglijā, uztver šo diskusiju un tēmas.

Dāvis Kaņepe: Es domāju, ka viņi dalās. Ir latvieši, kas ir ļoti rasistiski noskaņoti arī pret turienes iebraucējiem, kas, iespējams, tur ir dzimuši un dzīvo trešajā paaudzē, kamēr viņi paši tikko ieradušies. Bet runā, ka pēc “Breksita” attieksme pret iebraucējiem no Latvijas ir ļoti pasliktinājusies. Atceros “Homo novus” rādīto Kristas Burānes “Cietoksni”. Es neredzēju visas epizodes. Neatceros, cik tur biju to stāstu, varbūt kādi 12. Es redzēju sešus. Ļoti interesants bija viens – tajā runāja nesen no Maskavas pārbraucis Maskavas krievs, kurš piedalījās arī “Komētas” talkās. Viņš aizbēdzis no režīma, kurā viņa veterinārajai klīnikai, lai saņemtu jumta uzlikšanai nepieciešamās atļaujas, vajadzēja dot kukuļus. Viņam tas kādā brīdī noriebās – viņš pārdeva visu un kopā ar sievu pārcēlās uz Rīgu. Viņš nerunā latviski, bet aktīvi mācās, savukārt krieviskā vide šeit ir ļoti prokrieviski noskaņota un arī te viņš jūtas kā autsaiders. Manuprāt, tas ir ļoti interesants aspekts – kā pat savas tautības robežās cilvēks var justies neiederīgs, apzināties, ka ir nodevis savu nāciju.