Gundega Laiviņa saka: “Daudz būtiskāk nekā sēdēt tumsā un skatīties, cik lieliski aktieris interpretē materiālu skaistās dekorācijās, man ir pavadīt laiku ar bērnu televīzijas tornī un klausīties viņa sapņos par nākotnes pilsētu. Sākt domāt, cik sagandētu pasauli mēs viņiem atstāsim un vai tur vēl var kaut ko mainīt. Teatralitātes un formas vēriena ziņā tas, iespējams, ir mikrolīmenis, bet saturiski iespaids ir dziļš un ilgstošs.” Latvijas Jaunā teātra institūts no 1. līdz 9. septembrim aicina uz 13. Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus izrādēm, iesakot novirzīties no drošā un paredzamā teātra lielceļa un doties nezināmajā, atraisīt iztēli, ļauties piedzīvojumam un jaunai enerģijai.

Ko tas no tevis prasa – sastādīt festivāla programmu? Vai pēc tam brauc uz džungļiem, kur teātra nav tuvumā, vatieši otrādi – uz jauniem festivāliem?

Ideālā variantā ir kāds mākslinieks vai darbs, kuru atklājot kļūst skaidrs, ka tas būs festivāla centrs. Tur ir kaut kas tik nozīmīgs, ko nevar ignorēt. Pārējo programmu es vērpju ap šo centru. Pēdējā laikā tā notiek aizvien retāk. Tad ir jāizvēlas cita stratēģija.

Veidojot programmu, vienmēr turu prātā dažus pamatprincipus, kāpēc šāds festivāls Latvijā vispār ir vajadzīgs. Manuprāt, Latvijā teātris ir diezgan homogēns. Ar izņēmumiem, bet principā tas ir teksta teātris aktieru izpildījumā, visbiežāk balstīts daiļliteratūrā – vai tā būtu luga vai prozas darba dramatizējums. Homo Novus uzdevums joprojām ir rādīt atšķirīgo, citādo, atklāt teātra mākslas daudzveidību un potenciālu.

Ir bijuši gadījumi, kad laba izrāde programmā netiek iekļauta, jo tā ir veidota latviešu teātrim tuvā tradīcijā. Pamazām esmu sapratusi, ka mūsu teātri tā pa īstam izaicināt un satricināt laikam iespējams tikai ar ļoti spēcīgu tā saucamā reālpsiholoģiskā teātra paraugu, par kuru nevienam nerastos jautājums, vai tas vispār ir teātris. Šogad šo lomu esmu uzticējusi šveiciešu režisora Milo Rau izrādei Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts no Berlīnes teātra Schaubühne repertuāra. Cīnījos par šo izrādi diezgan ilgi, jo Schaubühne kā ļoti labi situēts repertuāra teātris īpaši neraujas doties viesizrādēs, ja vien tā nav vairāku mēnešu ilga turneja Ķīnā, kas, starp citu, notiekot aizvien biežāk.

Otrs “karstais” mākslinieks, ar kuru šogad mūsu skatītājus iepazīstināsim pirmo reizi un uzreiz ar divām izrādēm, ir itālis Alesandro Šaroni. Redzēju viņa darbu Folk-s pirms kādiem pieciem gadiem un, izejot no zāles, zināju, ka agri vai vēlu to atvedīšu uz Latviju. Šaroni rokraksts saglabājas nemainīgi svaigs un tikai viņam raksturīgs. Tā mākslā nav tik bieža parādība. Aizvien nopietnāka kļūst latviešu mākslinieku jaundarbu programma. Arī šeit mums ir savi principi – ar ko Homo Novus producētie jaundarbi atšķiras no sezonā tapušajām izrādēm. Mēs strādājam ar jauniem māksliniekiem, kuri tikko sākuši profesionālās gaitas, un šogad tie ir Toms Treinis un Mārtiņš Zariņš. Vēl mūs interesē mākslinieki, kuri ir nobrieduši spert radikālu soli un darīt kaut ko pilnīgi jaunu. Tas ir Reiņa un Kristas Dzudzilo gadījums, jo jaundarbs Patētiskā. Par redzamo valodu, ar ko atklāsim festivālu, ir pirmā pilnmetrāžas izrāde, ko viņi taisa paši, bez režisora līdzdalības. Viņu daiļrades kontekstā tas ir interesants un likumsakarīgs pavērsiens. Arī Kate Krolle, kura nāk no vizuālās mākslas, festivālā izmēģinās strādāt ar izrādes struktūru un principiem. Būtu lieliski, ja šie jaundarbi aizsāktu vizuālā teātra tradīciju Latvijā.

Vai tu Homo Novus skatāmos darbus joprojām sauktu par izrādēm?

Protams, jo izrāde ir pieredze, ko iespējams gūt tikai noteiktā laikā un vietā un kas paredz mākslinieka klātbūtni. Visas festivāla izrādes atbilst šiem kritērijiem. Lai piedzīvotu citus mākslas žanrus, laika un telpas nogrieznis nav izšķirošs. Tieši tādēļ mēs kopā ar skatītājiem un māksliniekiem mēģinām iedziļināties un pētīt šīs kategorijas, strādājot ar telpu un laiku gan kā jēdzienu, gan kā izšķirošu izrādes uztveres elementu. Ko nozīmē ilgstoša izrāde? Kas notiek ar skatītāju, ja viņam pašam ļauj izvēlēties izrādes ilgumu? Ko nozīmē sadarboties ar nestandarta spēles telpu, ieklausīties tajā un ņemt vērā tās īpatnības, nevis paņemt un iebūvēt viducī ierasto melno kasti?

Homo Novus pirmsākumos pirms 20 gadiem pirmie mēģinājumi izvest izrādi neierastā telpā bija liels notikums. Tagad vairs nevienu laikmetīgajam teātrim sekojošu skatītāju neizbrīnīs tas, ka izrāde notiek mazdārziņos, benzīntankā vai skolas klasē. Kā tu, laikam ejot, precizētu Homo Novus jauno alternatīvismu?

Pirms vairāk nekā 15 gadiem mēs, daļēji arī apstākļu spiesti, sākām eksperimentēt ar telpu. Pamazām es inficējos ar šiem ceļojumiem pilsētā, nezināmu, apslēptu vietu atklāšanu un jaunu telpisko attiecību veidošanu, un nu jau šķiet, ka būtu neiespējami un vienmuļi sarīkot festivālu tikai tradicionālās teātra zālēs. Tas izslēgtu tādu teātra praksi, kas paredz principiāli jaunu izpratni par teātra telpu.

Sadarbība ar pilsētu un dažādām spēles vietām pavisam dabiski attīstījās sadarbībā ar visdažādākajiem cilvēkiem, kuri, profesionāli nebūdami saistīti ar teātri, kļuva par izrāžu līdzradītājiem. Tā bija nākošā lielā tēma, kur koncentrējās mūsu interese. Aizvien vairāk pievērsāmies ideju, nevis scenogrāfiju vešanai uz Latviju, arī sākot producēt izrādes, kuras latviešu mākslinieki veido kopā ar ārzemniekiem.

Šobrīd man svarīgākās ir idejas un līdz pilnībai noslīpēta festivāla dramaturģija, kas blīvajā Latvijas festivālu ainavā, manuprāt, ir samērā unikāla lieta.

Kādas idejas tev šobrīd ir svarīgas?

Māksla kā, iespējams, vienīgā un pēdējā teritorija, kur var praktizēt brīvību, iztēli un aci pret aci sastapties ar citādo. Māksla, kas atklāj ikdienā apslēpto cilvēka potenciālu un neredzamo, ēnas pusi. Tēmas un idejas, kas balstītas personīgā pieredzē un pozīcijā, – to es saucu par politisko aspektu mākslā. Esošajai pasaules kārtībai alternatīvi scenāriji, trešās telpas ideja, iespēja publiski izskanēt arī tām balsīm, kuras ir izslēgtas no dominējošās politiskās un mediju dienaskārtības. Māksla, kas atsakās prioritizēt vienu vienīgu pozīciju vai pasaules skatījumu.

Strādājot ar latviešu māksliniekiem, redzu, ka viņi ļoti koncentrējas uz formu, estētiku. Man gribētos iedvesmot gan māksliniekus, gan skatītājus vairāk domāt par saturu, ideju, struktūru. Par ko cilvēki pie mums, pēc izrādēm dzerdami šampanieti, pārsvarā sarunājas? Cik fantastiski bija aktieri! Kādas satriecošas gaismas, mūzika un tērpi! Un kāda scenogrāfija! Bet ko tas izdarīja ar mani? Šī saruna īsti neraisās. Man ir svarīga mākslas pieredze, kura liek tam šampanieša malkam iesprūst kaklā.

Ar ko iezīmīga šī gada Homo Novus programma?

Ar sešiem jaundarbiem un piecām izrādēm, aiz kurām idejiski stāv ārzemju mākslinieki, bet kuru veidošanā un izrādīšanā piedalās vietējie, – šogad festivālā iesaistīsies vairāk nekā 100 bērnu, kamerkoris Kamēr un, protams, arī skatītājiem būs sava loma vairāku izrāžu norisē. Šogad programmā iekļauts daudz vairāk sieviešu veidotu darbu nekā jebkad agrāk, un tas noteikti kļūs par mūsu principu arī turpmāk. Mēs turpinām tradīciju strādāt ar bērniem un jauniešiem, kuri ir ļoti atvērti, gudri un iedvesmojoši partneri un nākotnes teātra skatītāji.

Pēc iepriekšējā festivāla man bija divas sarunas ar bērniem par vairākām nebūt ne bērniem domātām Homo Novus izrādēm, kuras viņi bija noskatījušies. Pārsteidza tas, cik nobriedis un adekvāts bija viņu viedoklis. Veids, kā mēs kopā ar bērniem veidojam izrādes pieaugušajiem, Latvijas teātra kontekstā ir kaut kas jauns.

Kopā ar libāņu izcelsmes vieskuratoru Danielu Blangu Gabeju no Briseles veidojam interesantu lekciju, filmu un koncertu programmu.

Teici, ka esi pacīnījusies, lai atvestu no Berlīnes Milo Rau izrādi. Kāpēc gribēji, lai to redz Homo Novus publika?

Milo Rau, manuprāt, pašlaik ir viens no nozīmīgākajiem teātra režisoriem Eiropā. Viņš ir saņēmis teju visas iespējamās balvas un atzinību Vācijā, Šveicē un citviet, tikko kļuvis par Gentes Nacionālā teātra NTGent māksliniecisko vadītāju, pārņemot stafeti no Johana Simonsa. Viņa prakses centrā ir dažādu politisku notikumu rekonstrukcija uz skatuves. Rīgā jau esam rādījuši Rau izrādi Naida radio par mediju lomu Ruandas genocīdā 1994. gadā.

Viņa izrāde Līdzjūtība. Ložmetēja stāsts, kas noslēgs šīgada festivālu, ir šīs tēmas turpinājums. Izrāde mani satrieca, jo, klausoties izcilās Schaubühne aktrises Ursinas Lardi monologā, es biju spiesta ieklausīties un ielūkoties pati sevī. Šī ir viena no tām izrādēm, kas it kā pavērš spoguli pret skatītāju un liek ilgi tajā lūkoties. Tas, ko mēs tur ieraugām, nav nekas patīkams.

Daļēji fiktīvais, daļēji dokumentālais Lardi stāsts ir par jaunas eiropiešu meitenes brīvprātīgās darbu Āfrikā laikā, kad Kongo eskalēja pilsoņu karš. Šis stāsts tiek meistarīgi savīts ar refleksiju par šī brīža bēgļu krīzi. Izrāde preparē Rietumu humānisma ideju un uzdod jautājumu: kāpēc tas, kas notiek pie tavas mājas sliekšņa, izraisa līdzjūtību, bet to, kas notiek mazliet attālāk, var diezgan ciešamā veidā ignorēt?

Ko šī izrāde izdarīja ar tevi pašu?

Es reti kad visu izrādes laiku esmu atradusies tik aktīvā dialogā ar aktieri uz skatuves. Uzmanība un saruna neatslābst ne mirkli. Personīgā līmenī tā uzjundīja daudz iekšēju konfliktu, jautājumu un lika domāt, kur ir mana empātijas, humānisma robeža. Vai šīm kvalitātēm, ja tās ir patiesas, vispār ir iespējama robeža? Vēl šī izrāde atklāj Rietumu politikas liekulību, to dramatisko dubultmorāli, kas valda mūsu sabiedrībā un ko mēs tik viegli normalizējam.

Vai tev no visu laiku Homo Novus izrādēm ir kāda, kas reāli ir kaut ko mainījusi tavā dzīvē un pasaules uztverē?

Es domāju, ka kaut ko manī ir mainījusi katra festivāla izrāde. Pateicoties sadarbībai ar Rimini Protokoll 2005. gadā, kad tagadējā Ārlietu ministrijas ēkā veidojām izrādi Cameriga, es aizgāju studēt sociālo antropoloģiju. Britu Forced Entertainment leģendārais sešu stundu stāstu maratons Un tūkstošajā naktī manī uz visiem laikiem nostiprināja ticību cilvēka iztēles neizsmeļamajam potenciālam un dziļumam. Tikšanās ar britu Džeimsu Ledbiteru (pazīstams ar pseidonīmu the vacuum cleaner), kura izrādi Mental festivālā rādījām pirms četriem gadiem, pilnībā mainīja manu izpratni un attieksmi pret garīgām saslimšanām, aktīvismu, to, ko mēs atzīstam un pasludinām par “normālu” un “nenormālu”, pret ķermeni kā politisku kategoriju.

Vērtīga bija iespēja kopā ar kolēģiem no dažādām valstīm piedalīties Kuratoru izrādē, ar savu viedokli un pieredzi kāpjot uz skatuves. Es sāku saprast, ko nozīmē katru vakaru atrasties uz skatuves publikas priekšā, kādu fizisku un emocionālu atdevi un izturību tas prasa. Sāku citādi izturēties pret māksliniekiem un viņu mazajām kaprīzēm. Tas, ko viņi dara, ir varoņdarbs.

Ļoti būtiska ir bijusi iepazīšanās un sadarbība ar holandiešu scenogrāfu un mākslinieku Drīsu Verhofenu, kura darbi satriecošā veidā integrē radikālu un nesaudzīgu politisku komentāru un ļoti poētisku, teju metafizisku pieredzi. Esmu pateicīga par iespēju vairāku gadu garumā strādāt ar francūzi Filipu Kenu – fantastisku imagināro telpu meistaru. Iespēja kaut pavisam neilgi paviesoties viņa radītajos universos un piedzīvot izrādes, kurās atslēgas vārds ir klusums, kopā būšana klusējot manī atstājusi nospiedumu uz visiem laikiem.

Kā festivāla vadmotīvs šogad tiek minēta valoda, balss, uztvere. Kā tas veidojās? Vai tu saprati, ka redzētās izrādes ir uzveramas uz vienas stīgas pēcatlases pārdomās, vai jau meklēji izrādes, kas atbalsotu šo tēmu?

Festivāla programmas tēma, vienojošais motīvs šogad uzpeldēja izrāžu atlases sākumposmā, un tajā brīdī tam pievērsos jau apzināti. Divās festivāla izrādēs skatītājiem tiek aizsietas acis, lai uz mirkli izslēgtu pasauli, kurā dominē attēls, un aktivizētu citas maņas. Divu izrāžu centrā ir aklu un nedzirdīgu cilvēku uztveres mehānismi un sadarbība starp redzīgajiem un neredzīgajiem, dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem, kontroles un varas pozīcijas maiņa.

Vistiešāk ar šo tēmu strādā starptautisks mākslinieku tandēms – tamilu izcelsmes režisors Ahilans Ratnamohans un latviešu dramaturgs Matīss Gricmanis. Viņi veido Valodas triloģiju – izrādi par valodu kā simbolu un sociālo kapitālu. Ahilans mācās latviešu valodu un pāris mēnešos ir sasniedzis apbrīnojamu rezultātu. Viņa solodarbs Perfektais migrants stāstīs par paša pieredzi – mēģinājumu kļūt par perfektu latvieti.

Pēdējos gados Homo Novus nekad nav izrādes no Krievijas. Neesi nemaz skatījusies šajā virzienā vai neatrodas tev interesanti meklējumi?

Atzīšos, ka es neko daudz par krievu teātri nezinu. Tā nav politiski iekrāsota ignorance. Vienkārši no tā, ko esmu redzējusi Zelta maskā, citos festivālos un video formātā, man radies priekšstats, ka krievu teātra tradīcija ir pārāk radniecīga latviešu teātrim. Mani saista cita veida meklējumi. Tomēr nav tā, ka krievu teātris festivālā nebūtu bijis, – esam rādījuši gan lielisko panku kolektīvu Akhe no Pēterburgas, gan režisora Borisa Pavloviča (Kirovas Dramatiskās laboratorijas un dokumentālā teātra apvienība Teatr.doc – U. A.) monologu Vjatlags.

Kad sezonas beigās nosauc Spēlmaņu nakts nominācijas, vai tev tie visi ir svešvārdi? Vai skaties Latvijas repertuārteātru izrādes?

Skatos, bet selektīvi. No šogad nominētajām izrādēm esmu redzējusi maz. Tajā pašā laikā man ir pārsteigums, ka sarakstā nav iekļautas dažas izrādes, kuras esmu redzējusi un kuras, manuprāt, gan aktieriski, gan tematiski un enerģētiski iezīmē kaut kādu jaunu pavērsienu, meklējumus. Šeit es runāju par Kirila Serebreņņikova Tuvo pilsētu Nacionālajā teātrī. Izrādi, kas neglauda pa spalvai, ir tieša, sāpīga, ļoti aktuāla. Būtu liekulīgi izlikties, ka izrādē atspoguļotā realitāte mūs neskar.

Man šķiet, ka Ulda Anžes mugurkaula deja Pēra Ginta ievadainā (horeogrāfe Elīna Lutce) ir maza, bet spoža pērle un jauns izrādes horeogrāfijas konceptuālais līmenis, ko nevajadzētu atstāt nenovērtētu. Tomēr Spēlmaņu nakts kontekstā izvēle neievērot, manuprāt, tiešām svaigus, oriģinālus meklējumus nav nekas jauns. Nekad neaizmirsīšu, cik biju dusmīga un apbēdināta, kad 2012.–2013. gada sezonas žūrija izvēlējās ignorēt Vladislava Nastavševa Tumšās alejas Jaunajā Rīgas teātrī un Makbetu Valmieras teātrī. Bija sajūta, ka palikusi nepamanīta darbu sērija, kas iezīmē jaunu līmeni Latvijas teātrī. Toreiz tas mani kā cilvēku, kurš tomēr sevi un savu darbu redz Latvijas teātra kopainā, skāra ļoti personiskā līmenī.

Ja tevi aicinātu Spēlmaņu nakts žūrijā, tu piekristu?

Nepiekristu. Tas nav mans lauciņš. Nevarētu analizēt vienu teātra segmentu, kas man vairs nešķiet īpaši saistošs. Mana vieta acīmredzot ir tajā frontē, kas nevis vērtē, bet mēģina veicināt teātra ekosistēmas daudzveidību, veidojot augsni jauniem meklējumiem, impulsiem, idejām. Mani interesē māksla, kas atrodas soli priekšā, un esmu pateicīga par iespēju atrasties un strādāt šajā teritorijā.

Mana personīgā pieredze rāda, ka tas ir tikai normāli, ja kāda konkrēta mākslas tradīcija, kas īpaši nemainās, kādā brīdī ir izsmelta un pārstāj interesēt. Astoņdesmito gadu beigās es biju ļoti aizrāvusies ar operu. Pirms remonta skolēni Balto namu varēja apmeklēt par pāris kapeikām. Lētās vietas bija pašā augšā, pēdējā balkonā. Katru otro vakaru ar māsu kāpām vilcienā un braucām no Salaspils uz Rīgu, uz operu. Gandrīz kā uz darbu. Klasisko repertuāru zināju teju no galvas. Man likās, ka nav patiesāka un skaistāka veida, kā runāt par cilvēku attiecībām. Un tad pēkšņi viss beidzās. Iespējams, tas bija pārsātinājums. Varbūt man kļuva neomulīgi, ka uz mani visu laiku eksaltētā balsī kliedz. Visticamāk, mūs izšķīra tas, ka es pieaugu, mainījos kā cilvēks, bet operas tradīcija pašos pamatos palika nemainīga.

Pašlaik kaut kas līdzīgs notiek manās attiecībās ar konvencionāli veidotu reālpsiholoģisko teātri. Es šajā pasaulē neatrodu sev vietu. Mani vairs nepārsteidz izcila pārmiesošanās vai interpretācijas tehnika un dažādi knifi atmosfēras radīšanai, vairs neaizrauj iespēja pusotru, divas stundas laiski vērot svešas dzīves, kuras nospēlē kāds cits. Tas nenozīmē, ka šāds teātris nav vajadzīgs. Vienkārši manā pasaulē tam vairs īsti nav nozīmes.

Vai vismaz teorētiski pieļauj, ka arī klasiskā teātra formā var rasties “brīva, godīga un bezbailīga māksla”, kā tu formulē savu mākslas credo Homo Novus mājaslapā.

Pieļauju. Tomēr Latvijas teātra galvenā problemātika, Alvja Hermaņa vārdiem runājot, joprojām ir “kurš ar kuru apprecējās”.

Vai tev ir priekšstats, kāds šobrīd ir Homo Novus skatītājs?

Ir noticis labākais, kas varēja notikt. Mēs, rīkotāji, kļūstam vecāki, bet mūsu publika – aizvien jaunāka un jaunāka. Mazliet žēl, ka zaudējam dažus manas paaudzes skatītājus, kurus kaut kādu iemeslu dēļ neesam spējuši noturēt. Taču fakts, ka Homo Novus joprojām ir jauns festivāls arī attiecībā uz skatītājiem, ir brīnišķīgs.

Tev pašai Homo Novus ir mūža projekts? Būsi sirma dāma, kura pulcēs festivālā studentus?

Līdz šim tas ir mans nopietnākais un mīļākais projekts, kas no manis prasījis visvairāk, bet droši vien arī devis visvairāk. Taču tas nav mans mūža projekts tajā izpratnē, ka turēšos pie tā līdz pēdējai stundiņai. Es priecātos, ja Latvijā būtu piedzimuši vēl pāris starptautiski teātra festivāli vai sezonas. Tad mēs varētu finišēt. Ja es skaidri redzētu kādu, kurš ir gatavs pārņemt festivāla veidošanu, iespējams, izvēloties citus akcentus vai virzienu, bet nemainot festivāla garu, nepazeminot tā līmeni, vietējo un starptautisko reputāciju, šis tikpat labi varētu būt mans pēdējais izlaidums.

Tu strādāji žūrijā, kas vērtēja programmas Latvijas filmas Latvijas simtgadei pieteikumus. Kādi ir tavi vērojumi un pārdomas? Vai kino cilvēki izmantoja šo iespēju pēc būtības brīvai, godīgai un bezbailīgai mākslai?

Šajā žūrijā patiesībā nonācu protokola pēc, jo bija prasība tajā iekļaut pārstāvi no Nacionālās kultūras padomes, kur esmu deleģēta no Laikmetīgās kultūras NVO asociācijas. Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma izvēlējās uzrunāt mani. Sākumā nejutos komfortabli, jo manas zināšanas par kino veidošanas procesu līdzinās nullei. Tomēr, esot šajā procesā, sapratu, ka tas nav tik slikti, ja pieredzējušu, profesionālu vērtētāju kompāniju atšķaida kāds neiesaistītais ar tādu kā ārpusnieka skatu.

Man ļoti patika mūsu komisija. Līdzās profesionālajai tā bija ļoti vērtīga cilvēciska pieredze – klausīties Jāņa Streiča stāstos par kino vēsturi un refleksijā par to, kā viņš ekranizētu konkrēto materiālu, sagaidīt retos, bet labsirdīgas ironijas pilnos un ļoti precīzos Viktora Freiberga komentārus. Patīkami pārsteidza konkursa profesionālais līmenis. Pieteikumu kopums kaut kādā ziņā atspoguļo Latvijas simtgades virzību – bija spēcīgi vēsturiski darbi, bet man pietrūka mūsdienu un jo īpaši – ideju par Latvijas nākotni, tēmu un stāstu, kuros es ieraudzītu sevi un savus līdzcilvēkus.

Es priecājos, ka divi pieteikumi, kas man likās interesanti un aktuāli, bet simtgades kontekstā atbalstu neguva – Jura Kursieša Oļegs un Jura Poškus Saule spīd 24 stundas, –, tika pie finansējuma parastajos konkursos. Filmas būs, un tas ir daudz svarīgāk par to, no kuras kabatas nāk nauda un kā tās tiek zīmolotas.

Minētās filmas ir par mūsdienām?

Jā. Ja runājam par Oļegu, mani pārsteidza tas, ka diskusijas centrā izvirzījās jautājums, vai filma par krievu, kas dodas peļņā uz ārzemēm un nonāk cilvēku tirdzniecības tīklā, no kura nav izejas, atbilst simtgades kontekstam. Manuprāt, arī tā ir daļa no mūsu valsts simts gadiem, turklāt ļoti aktuāla. Tomēr mēs mēģinām svinēt to, ko kāds cits pirms daudziem gadiem ir izdarījis mūsu vietā, izvairoties godīgi analizēt situāciju, kurā esam šobrīd.

Mēs Latvijas Jaunā teātra institūtā simtgades programmā piedalāmies ar diviem nelieliem projektiem, mēģinot šķetināt paradoksus un cēloņsakarības un lūkoties nākotnē. Tāda ir gan radošo darbnīcu sērija jauniešiem Iztēlojies 2068. gadu!, kurā kopā ar māksliniekiem un jauniešiem sarunājamies par to, kādā pasaulē viņi gribētu sagaidīt savas vecumdienas un Latvijas 150. dzimšanas dienu, gan astoņu latviešu un igauņu mākslinieku projekts Latest/Pēdējais (vārdu spēle no “LAT” un “EST”). No Latvijas projektā piedalās Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Toms Auniņš un Austra Hauks, no Igaunijas – lieliskā video māksliniece Kristīne Normana, horeogrāfes Joanna Kalma un Karolīna Poska un scenogrāfe Epa Kubu. Šobrīd mākslinieki pēta lībiešu asimilācijas tēmu, kas aktuāla gan Latvijai, gan Igaunijai. Rezultātā taps divi jaundarbi Rīgā un Tallinā ar pirmizrādi 2018. gada februārī un novembrī.