Nesen portālā “Tautas balss” redzēju ierosinājumu vākt parakstus, lai ierobežotu bērnu parādīšanos publiskās vietās (koncertos, kafejnīcās, šķiet, pat sabiedriskajā transportā, kur viņi traucē cilvēkiem, kas vēlas atpūsties), tikmēr ir sabiedrības daļa un organizatori, kas, tieši pretēji, kā nesen Valmieras Teātra festivālā, ar pielāgotu programmu un iekārtojumu cenšas domāt par bērnu un ģimeņu kvalitatīvu piedalīšanos kultūras dzīvē. Bet Jaunā teātra festivāls “Homo novus”, saglabādams avangarda pozīciju, iet vēl citu ceļu, pasludinot, ka šogad uz skatuves ir VISI: Čaikovskis, mākslīgais intelekts, augi, politiķi un ļoti daudz bērnu. Trīs dažādi mākslinieki no Lielbritānijas – Ants Hemptons, Endijs Fīlds un Brita Hatzusa – piedāvā izrādes, kas veidotas sadarbībā ar vietējiem jaunāko klašu skolēniem (vecumā no 8 līdz 12 gadiem), lielā mērā nododot viņu rokās izrādes gaitu un rezultātu. Visās šajās izrādēs bērns tiek uztverts kā līdzvērtīgs sarunu biedrs un sabiedrības loceklis, kuram ir aktīva loma cieņpilnu sabiedrības attiecību veidošanā.

“Homo novus” festivāla izrādes reti ir tādas, uz kurām skatītājs nāk “atpūsties”, tajās nāk piedalīties – gūt intensīvu pieredzi, eksistenciālu spriedzi, atklāsmi vai pat profilaktisku psiholoģisku traumu. Pie festivāla izrādēm mēdz būt norādes “iekļauts materiāls, kas var būt nepatīkams un aizvainojošs”, bet cilvēki tik un tā nāk, jo šī neērtā pieredze bieži vien ir vērtīgākais, kas ar viņiem noticis gada griezumā, – iespēja atbrīvoties no tuvredzīgiem aizspriedumiem un šaubām, izrunāties ar citiem un galu galā atjaunot spēkus un ticību mākslas spējai mainīt pasauli. Visu trīs mākslinieku darbi jau iepriekš izrādīti citur pasaulē, un to gatavošana un pielāgošana Rīgai notika augusta pēdējās nedēļās, kad man bija iespēja paskatīties mēģinājumus un parunāt ar māksliniekiem par bērniem.

Traka, bet patiesība

Joprojām spilgti atceros pretrunīgo kauna, baiļu un stresa miksli pagājušā gada festivālā, kad kopā ar desmit citiem skatītājiem biju uz Latviešu biedrības nama skatuves Anta Hemptona izrādē “Statisti” un pildīju pavēles, ko man labajā ausī sauca neiecietīga elektroniska balss. Mēs izskatījāmies un bijām nožēlojami un izmisuši kā sajukušas programmas kontrolēti izsūtāmie filmēšanas laukumā, kā bezpalīdzīgi migranti jūrā, kā sistēmas cietumnieki vai nevajadzīgie darbinieki, kas pieņemti budžeta pārpalikuma izlīdzināšanai. Bez tiesībām cits citam pieskarties un pacelt acis mēs gļēvi ļāvāmies balss kontrolei. Es ilgi nespēju nopurināt to vilšanās sajūtu par savu reakciju, apzinoties, ka krīzes brīdī arī es bez ierunām sekotu bezdomu bara instinktam.

Šī gada festivālā ar konferences stila izrādi “Traka, bet patiesība” Hemptons joprojām ir uz apokaliptiskas nots: bērni uz skatuves skaļi atkārto austiņās dzirdamus neparastus un šokējošus faktus par Latviju un pasauli – tādus kā “kopš 1975. gada Latīņamerika ir zaudējusi 83% no dzīvajām būtnēm” vai “aizturot elpu, nav iespējams izdarīt pašnāvību”. Režisors izsaka nožēlu, ka par latviešu iniciatīvu “pret bērniem sabiedriskās vietās” uzzina novēloti, jo noteikti būtu iekļāvis to lokāli pielāgotās izrādes scenārijā.

Par izrādes centrālo frāzi viņš uzskata čehu dramaturga un bijušā prezidenta Vāclava Havela cietumā rakstīto atziņu, ka cerība “nav atkarīga no kāda noteikta pasaules vērojuma vai situācijas novērtējuma. Mūsos esošās cerības vai to trūkums ir dvēseles stāvoklis”. Vērojot, kā bērni bezkaislīgi atkārto satraucošu informāciju, nekad pilnībā sevī neuzņemot šīs realitātes nopietnību, pēc režisora domām, virspusē iznirst cita neizsacītā patiesība: mēs zaudējam cerību atkarībā no tā, kāda laika gaitā ir bijusi mūsu dzīves pieredze. “Izrādē šī “patiesība” bērnu veidolā sēž mūsu priekšā, taču tas nedod iespēju pašapmierināti nospriest “viņiem viss ir labi, tagad tā ir viņu problēma”, jo paaudžu satikšanās ir ārkārtīgi trausla: katrs bērna tēls ir mūsu pašu atspulgs, tikai ļoti palēnināts”.

Atšķirībā no tehniski sarežģītā “Statistu” projekta, izrādes “Traka, bet patiesība” ideja ir ļoti vienkārša, tā kļūst sarežģītāka ar laiku – jo ilgāk skatītājs ir ar to kontaktā. Režisors nenoliedz, ka jaunajā izrādē, iespējams, jaušas vairāk cerības nekā “Statistos”, taču tā nav acīmredzama: “skatītājam ir jāpacīnās, lai to ieraudzītu”. Šī pacīnīšanās jeb pārbaudījums publikai ir Hemptona izrādes vienojošais elements. Viņam patīk sagādāt skatītājam zināmu diskomfortu, lai palīdzētu nokļūt, kā pats saka, “interesantākā vietā”. Reizēm viņš skatītāju neērtajā sajūtā netieši iemāna ar kādu paņēmienu, kā izrādes “Traka, bet patiesība” gadījumā – ar bērna balsi un klātbūtni, ar kuru pieaugušajiem mēdzot būt “neērtas un neomulīgas attiecības”.

Izrādē pieaugušo loma ir ļoti pasīva, viņi ir “nolemti skatīties”, kā nākamās paaudzes ienāk pasaulē, kādu mēs viņiem atstājam. Visu izrādes laiku turpinās teksts par postījumiem, kas pēdējos 40 gados – laikā, kurā tikai nodrošināta mūsu dzīves kvalitāte, – nodarīti dabai. “Savā ziņā bērni mums par to atgādina visu laiku: mēs esam izslēgti no spēles, taču apzināmies, ka esam cieši saistīti ar aprakstīto lietu stāvokli.” Režisors atzīst, ka šī pieredze pati par sevi ir mokoša, daži skatītāji varbūt neizturēs ilgāk par 15 minūtēm, taču šīs mokas kompensē bērnu bieži vien neparedzamais izpildījums un humors, spēja reizēm visiem vienoties kopīgos smieklos.

“Ja tu esi pilsētas mērs, kādēļ tu nerīkojies?”

Endijs Fīlds ar izrādi “Skatu punkts” ir piedalījies jau četrās pasaules valstīs un pēc Rīgas plāno doties uz Ķīnu. Izrāde, kas parasti notiek kādā augstā vietā pilsētā, šajā gadījumā Zaķusalas tornī, aicina skatītāju uz 1:1 sarunu ar bērnu par pilsētas attīstību un nākotni, kuru pieaugušais sarunas dalībnieks, iespējams, sava mūža laikā nepiedzīvos. Režisoram ir svarīgi, lai bērni, kas piedalās izrādē, ir vecumā, kad vēl ir ļoti godīgi un atvērti, taču jau ar savu viedokli par pasaules kārtību. Bērnus ir nepieciešams iesaistīt, jo, autora vārdiem, “kad avangarda mākslinieks pauž, ka pasaulē jāvalda vienlīdzībai vai jāpārstāj lietot nauda, pie varas esošie cilvēki šīs idejas noraida kā naivas, ideālistiskas, provokatīvas, taču bērna priekšā viņiem nākas meklēt attaisnojumus un paskaidrot elementārā veidā, kāpēc viņi tic šādam pārvaldības modelim un kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek”. Uz “Skata punkta” izrādēm – sarunām par nākotni ar jauno paaudzi – tiekot aicināti ne tikai anarhisti un mākslinieki, bet arī varas pārstāvji, ietekmīgi pilsētnieki, arhitekti, politiķi u.c. Un tieši ar viņiem veidojoties visinteresantākās sarunas, jo ir ļauts izteikties abām pusēm. Pēc izrādes ir bijuši gadījumi, kad politiķi saka: “Šo vajadzētu piedzīvot visiem kolēģiem.”

Fīlds uzsver, ka izrāde “Skata punkts” ir bērna un pieaugušā kopdarbs. Kā režisors viņš palīdz atrast struktūru bērnu sniegtajai informācijai par pilsētu, tās trūkumiem un priekšrocībām. Viņa mērķis nav atdot visu kontroli bērnu rokās, bet gan paskaidrot, lai gan viņi, gan skatītāji saprot šo mijiedarbību: spēju dalīties viedoklī, ieklausīties otrā un radīt katrā dalībniekā pārliecību, ka arī viņa balss skaitās un piedalās kopējā diskursā, “ka sapņi un idejas, domas par pilsētu un nākotni nepastāv tikai šajā burbulī – kā tas bieži notiek skolās, no kuras idejas nekad neizkļūst laukā”.

Kā kopēju iezīmi neatkarīgi no valsts, kurā izrāde notiek, režisors min bērniem piemītošo atbildības un empātijas sajūtu, rūpes par cilvēkiem, kuriem nav pajumtes, un ļoti izteiktu taisnīguma izjūtu. “Viņi grib, lai visi cilvēki pasaulē būtu vienlīdzīgi nodrošināti ar visu dzīvei nepieciešamo. Mēs Jaunzēlandē runājām par universāliem pamatienākumiem, pasauli bez naudas, pieskārāmies arī komunisma tēmai. Bērnos ir dziļi iesakņotas komunistiskās vērtības: visi bērni sirdī ir komunisti!” Bērni daudz vairāk arī uzticoties tehnoloģijām kā iespējamajam globālo problēmu risinājumam: “Atšķirībā no mums viņi nebaidās nodot problēmu risināšanu robotu rokās. Kairā bērni iztēlojās robotzivis, kas attīrītu Nīlu no piesārņojuma, bet Londonā tikai ieviesta robotpolicija, lai izslēgtu kaut mazāko iespēju, ka tajā strādā noziedzīgi darbinieki.” Endijam Fīldam darbs pie šī projekta pašam esot atgriezis cerību globālās krīzes laikā, jo bērniem piemīt skaidra sajūta par to, ko iesākt ar pasauli, lai tā kļūtu labāka.

Izrāde bez tehnoloģijām

Atšķirībā no Hemptona un Fīlda izrādēm, Lielbritānijā dzīvojošās vācu mākslinieces Britas Hatzusas “Aklais kino” it kā nepieprasa aktīvu līdzdalību: publika sēž ērtos kinoteātra sēdekļos aizsietām acīm, un vienīgā iesaistītā tehnoloģija ir uz ekrāna spēlētā filma, kas netiek rādīta, bet ir jāiztēlojas pēc bērnu stāstītā. Caur primitīvām “runāšanas caurulītēm” (klausīšanās radziņiem) bērni čukst to, kas notiek uz ekrāna, vienlaikus diviem priekšā sēdošajiem izrādes apmeklētājiem, un katrs no viņiem filmu redz, pastāsta un saprot citādāk.

““Aklais kino” notiek “dzīvajā” – nekad nav iespējams prognozēt, ko bērni teiks: tas ir pilnībā viņu ziņā. Katrā izrādē piedalās citi bērni, kas nekad nav redzējuši filmu pirms tam, tāpēc viņiem nav iespējas sagatavoties: šajā ziņā viņi ir līdzīgā pozīcijā kā publika: viņi nezina, kas tālāk sekos,” stāsta režisore, kurai patīk strādāt ar bērniem tieši neparedzamības dēļ. Izrādei ir ļoti konkrēts ietvars, taču tas, kā rīkosies katrs bērns, nav režisores ziņā, tāpēc katra izrāde ir eksperimentāla gan viņai, gan tās dalībniekiem. “Šajā vecumā bērni atklāj gan valodas potenciālu, gan tās robežas. Viņi meklē vārdus un veidus, kā izteikties, viņi spēj daudz runāt bez ilgas apdomāšanās. Šie tūlītējie apraksti un straujā notikumu sasaistīšana rada reizē ļoti spēcīgu un trauslu efektu.”

Arī izrādes “Aklais kino” rezultāts ir kopdarbs: bērns cenšas pēc iespējas labāk aprakstīt redzēto, bet pieaugušais cenšas, cik spēj, iztēloties aprakstīto. Šī pieredze ir reizē individuāla (klausoties viena bērna sacītajā un savā prātā) un kolektīva (blakus sēdošo klātbūtne, bērnu murmināšana, emocionālās reakcijas, pārteikšanās).

“Aklais kino” nav tik radikāla izrāde kā Kanādiešu mākslinieku apvienības “Mammalian Diving Reflex” projekti “Bērni – frizieri“ (“Haircuts by Children”) vai “Nost ar apklusināšanu” (“Shush the Shushing”), bet pilnīgi noteikti arī šajā izrādē, aizsienot skatītājam acis un liekot paļauties uz bērna stāstījumu visas filmas garumā, pieaugušie un bērni nonāk mainītās lomās. Turklāt šis laiks noteikti ir ilgāks, nekā pieaugušie parasti klausās bērna runāšanā.

Strādājot ar vietējiem bērniem, Hatzusa vienmēr mēģina saprast viņu valodu vai sazināties ar žestiem. Tā kā projekts ir cieši saistīts ar valodas izpēti, liela nozīme ir arī asistentam (“Homo novus” festivālā tā ir Liene Jurgelāne), kas saprot projekta būtību un mēģina nevis mācīt, bet gan “izvilināt” no bērniem viņu devumu izrādei. Bērni tiek iedrošināti atklāt to, kas viņos jau ir: katra paša personību, uztveres veidu, asociācijas, pieredzi, iztēli un izteiksmes veidu. Māksliniece apgalvo, ka darbs ar bērniem nostādot viņu priviliģētā stāvoklī: “Viņi pret mani izturas citādāk nekā pret vecākiem vai skolotājiem. Esmu vairāk tāda kā “kūdītāja”, kam patīk gan tas, cik precīzi viņi spēj iztēloties un aprakstīt lietas, gan arī viņu stomīšanās.”

Darbnīcās, kas veltītas izrādes sagatavošanai, tiekot daudz runāts par aklumu, par citu maņu saasinātu jutīgumu – kas ir aiz redzes, kas esam mēs aiz vizuālā veidola, cik ļoti uzticamies šai trauslajai maņai, vai dzirdēto spējam uztvert kā faktus –, tāpat arī par atbildību pret citiem cilvēkiem.

Kā pirms “Aklā kino” izrādes Santjago režisore trāpīgi noformulēja tās pamatjautājumu: “Ar acīm mēs visu kontrolējam, bet kā ir nonākt situācijā, kur esi bezpalīdzīgs un kur tev jādod iespēja sevi vadīt cilvēkam, pār kuru pats vienmēr izturies kontrolējoši – neļaujot viņam uzņemties atbildību, tāpēc ka tu netici/neesi pamanījis, ka viņš to spēj, un tāpēc ka tas apdraud tavas varas pozīcijas?”

Mani nepamet sajūta, ka visas trīs izrādes “ar bērniem” caurvij vēl kāda populāra čehu politiķa Vāclava Havela doma: “Brīvas un neatkarīgas valstis nav iespējamas bez brīviem, sevi cienošiem un pašpietiekamiem pilsoņiem. Nav iespējams garantēt mieru pasaulē, ja nav iekšēja miera, miera pilsoņu vidū un miera starp pilsoņiem un valsti.”