8. septembra vakars, nedaudz pēc plkst. 20:00. Rīgas ielās jau tumšs. Es dodos skatīties Kristīnes Brīniņas darbu “24 h miega”, kas tiek demonstrēts festivāla “Homo Novus” ietvaros. Kā norises vieta minēta “Fobo” darbnīca Šarlotes ielā 18a. Sazīmējusi kartē aptuveno atrašanās vietu un paļaujoties uz savām orientēšanās spējām, droši dodos uz izvēlēto galamērķi. Ik pa laikam man galvā iezogas šaubīgas domas: vai dodos pareizā virzienā? Vai esmu atbilstoši aprēķinājusi gājienam nepieciešamo laiku? Apskatos pulkstenī – viss kārtībā, laika vēl gana – un turpinu ceļu.

Viegli klātesošā trauksmes sajūta

Adresi atrast izdodas viegli. Ieeju pagalmā, kurā ir vairākas ēkas. Redzu pie tuvākās no tām degošu lukturi. Gaismas stars raustās, atgādinot trauksmes signālu. Varbūt Kristīne šo izvēlējusies kā zīmi tiem, kuri nezina precīzu spēles telpas virzienu? Iedomājos, ka izrāde sākas jau pa ceļam, tomēr kļūdos, jo, pieejot tuvāk, nekas neliecina, ka šajā vietā būtu ieeja. Soļoju tālāk un mazliet domāju par trauksmi. Vēroju, kā tā neviļus ienāk manā ķermenī, esot sev nezināmos apstākļos. Pēc dažu minūšu klejojuma ieraugu meiteni, kas, manuprāt, dodas uz to pašu vietu, kurp es. Sekoju viņai un drīz apjaušu, ka šoreiz mans pieņēmums izrādījies pareizs un esmu jau pie ēkas, kurā notiek izrāde. Norādītais darba ilgums – 24 minūtes. Vienā vakarā Kristīne to izdzīvo piecas reizes. Manis apmeklētā būs septītā izrādīšanas reize, pirmās piecas bija iespēja noskatīties dienu iepriekš. Man norāda, ka nevajadzētu skaļi runāt, jo iekšā notiek izrāde. Tieši tajā mirklī pievēršu uzmanību mājai no ārpuses. Mani piesaista ēkas daļa, kurā dzirdu ļoti skaļus trokšņus. Logs ir neliela izmēra, tāpēc iedomājos, kā skatītāji aizvērtām acīm sēž mazā, tumšā telpā un pieredz izjūtas, ko viņos rada skaņas ainava. Iztēle ātri un viegli konstruē situāciju, kas, apzinos, visdrīzāk neatbilst tam, ko redzēšu, ieejot izrādes telpā, tāpēc pārstāju un turpinu gaidīt mirkli, kad tiksim aicināti iekšā.

Kopā ar citiem izrādes skatītājiem ieeju man nezināmā vietā. Krēslu ir tieši tik daudz, cik apmeklētāju. Neviena lieka. Telpa – tukša, baltām sienām, gaišu grīdu. Skatītāju sēdvietas novietotas pretī dīvānam, uz kura sēž izrādes autore un sagaida mūs. Viņas skatiens ir dzīvs un klātesošs, ar interesi pavada atnācējus, ļauj iekārtoties. Tieši virs viņas galvas ielauzti griesti. Varētu arī būt iebrukuši, jo rodas asociācija, ka kāds ir izkritis tiem cauri. Līdzās palielajam caurumam deg spuldzīte. Arī šeit elektrība nedaudz raustās. No blakus esošām nišām klusi plūst skaņu ainava, kura rada neskaidru spriedzi. Tik nemanāmu kā elektromagnētiskais lauks vai kā enerģija ap mums, bet tomēr. Spuldzīte un caurums griestos, tāpat arī uz grīdas nomestais apģērbs, rada sajūtu, ka pirms manas ienākšanas šeit varētu būt risinājušies dažādi notikumi. Tāpēc, gluži dabiski, man rodas vēlēšanās apskatīt telpu, apjaust šo inscenēto izrādes realitāti, bet Kristīne mūs aicina aizvērt acis un mierīgi izskaitīt līdz 30. Pazūd attēls, un es nonāku citā telpā, kurā daudz nozīmīgākas kļūst skaņas radītās asociācijas, es pamanu arī savā ķermenī notiekošos procesus – savu nelielo satraukumu, elpas ritmu. Kamēr mani redzes orgāni neredz gaismu, ir vieglāk būt iztēles konstruētajā relitātē. Šī vienkāršā darbība atdzīvina sajūtu gradācijas starp diviem stāvokļiem – aizvērtas un atvērtas acis. Aizverot acis, es noslēdzos no ārpasaules, iekļūstu vietā, ko varu dēvēt par iekšējo vai personīgo telpu. Daudz aktīvāk tajā darbojas uz sevi vēstās, ar ķermeni saistītās sajūtas. Tajā varu būt godīga, varu slēpties, sapņot utt. No tā, cik ekspresīvs ir cilvēks vai cik daudz viņš vēlas tur notiekošo citiem rādīt, ir atkarīgs, cik daudz apkārtējie par šo realitāti uzzina. Kad acis ir aizvērtas, es nevaru vadīties pēc vizuālām norādēm. Informāciju varu lasīt audiāli un taktili. Man ir arī atbildību mīkstinošs apstāklis: es neredzēju. Savukārt atvērtas acis ir aktīva pozīcija, komunikācijas instruments. Tomēr ne vienmēr skatīties nozīmē redzēt. Arī ar atvērtām acīm es varu izvēlēties neskatīties, varu nepievērst uzmanību. Plakstiņiem vaļā varu dzīvot savā mikropasaulītē, kurā ir drošs patvērums, ja vien nav bail no sevis. Nošķīrums starp šīm divām telpām dažādos veidos parādās izrādē “24 h miega”. Vai es redzu, kā pieņemu un ko izvēlos darīt ar informāciju, ko ieraugu sev apkārt?

Pieredzēt kustību

Godprātīgi izskaitījusi līdz noteiktajam skaitam, veru acis un redzu, ka Kristīne ir pārvērtusies par ķermeni. Citiem vārdiem sakot, būtne, ko redzam sev priekšā, vairs nav personība, bet gan vispārinājums. Cilvēks – viens un reizē ikkatrs no mums. Ķermenis ielocījies dīvānā, ar seju vērstu prom no skatītājiem. Tam trīc plauksta, reizēm noraustās kājas pēda. Drebošā kustība pārņem visu ķermeni, mirkļiem lokalizējas kādā atsevišķā daļā. Ķermenis nekur nesteidzas, mierīgi sagaida, kad tajā ieplūdīs dziļāka elpa, kad būs vajadzība nomainīt pozīciju, kad inerce to nesīs tālāk. Gandrīz visu laiku trīc. Skatītāji var būt liecinieki katrai mikro kustībai, jo atrodas tuvu. Rodas sajūta, ka šai būtnei nav gribas, ka ķermenis eksistē pakļauts kādam skaidri vārdos nenosaucamam spēkam. Varbūt tam pašam, kas rada neizskaidrojamo trauksmes klātbūtni. Sākumā iekšēji pretojos trīcēšanai, jo saprotu, ka tā ir kustība, ar kuru parādīt bailes. Kritiskais prāts jau ir redzējis to daudzas reizes un domā: ai, vai tiešām atkal trīcēšana? Tomēr visa darba garumā tā sevi attaisno, pārsniedzot izteiksmes līdzekļa vai elementa robežas un kļūstot par eksistences stāvoli.

Kā jau mākslas darbs, arī šī izrāde ir nevis realitātes tiešs atspoguļojums, bet gan kāda sajūtu kopuma izpēte. Autores refleksija par to ir sakoncentrēta konkrētā kustību kvalitātē un noteiktā laika posmā. Jo ilgāk šo darbu skatījos, jo vairāk emocionāli iesasitījos, radās sajūta, ka daudzas lietas pieredzu caur veidu, kā kustās Kristīnes ķermenis. Pieredzot šo darbu, laika izjūta mainās. Tas zaudē savu nozīmi kā atskaites sistēma un kļūst par stāvokli – nekad īsti nebeidzas, tikai pārplūst citās formās. Kustību kvalitāte un tās ritms rada daudz brīvas telpas skatītāja interpretācijai. Lielā mērā baiļu, trauksmes sajūta, par kuru šeit rakstu, ir manas iztēles radīta. Acīmredzamais bija dejotājas ķermenis uz dīvāna, kurš nesteidzīgi maina pozīcijas. Tas, cik daudz spēju un vēlos redzēt, aktīvi līdzdarboties, ir mana iekšējā izvēle. Tikpat labi varētu arī teikt, ka izrādē notika ļoti maz. Šī neskaidrā, brīžiem tikai apjaušamā robeža man šķiet ļoti aizraujoša. Cik smalkus slāņus spējīgs uztvert cilvēks, kurš skatās? Nerādot šausmas, bet izdzīvojot kustību pieredzi reālajā laikā, Kristīnei izdevās uzburt gana eksistenciālu vīziju.

Poētiskā apokalipse

Izrādē izmantoti minimālistiski, precīzi izteiksmes līdzekļi. Darbs pat rada tādu attīrītu sajūtu, jo katrs elements šajā miegtelpā ir nozīmīgs. Niansētās kustības, to pārmaiņas ķermenī man vēstī par iekšējiem stāvokļiem. Smalks bezvārdu monologs, kas reizē ir gan atzīšanās, gan pārdzīvojums par bezpalīdzības sajūtu, sakņotu bailēs, kuras paralizē un neļauj rīkoties. Vārdu “apokaliptisks” šī darba sakarā vēlos lietot, jo kustību kvalitāte, tāpat kā nosaukums, liek domāt par galējību – par stāvokļiem, kurus nevar apstādināt. Manuprāt, darbs ir fantāzija par pasauli, kurā baiļu klātbūtne ir nepārtraukta. Tajā mītošais ķermenis ir atradis patvērumu uz vienīgās pieejamās mēbeles. Aizvērtās acis liek domāt par neapzinātā klātbūtni cilvēkā, savukārt prom vērstā seja – par nevēlēšanos skatīties. Vienā mirklī dzīvo, bet inerto stāvu gravitācijas spēks izmet no dīvāna, brīžiem tiek pavērtas acis, bet tomēr tas bēg atpakaļ pusmiegā, jo ieraudzīt – piecelties no dīvāna – būt aktīvi klātesošam – ir tik biedējoši. Ir mirkļi, kad to pārņem kauns par savu nevarību, tas salokās pavisam mazs, slēpjoties dīvāna stūrī. Tas nespēj pretoties nedz savai, nedz apkārtesošajai iznīcībai, kas, ja palūkojamies uz sevi godīgi, klusi un nenovēršami notiek visu laiku. Epizodē, kad tas guļ uz klona grīdas, izlijuša ūdens peļķē, joprojām nedaudz trīcošs, skaņas celiņš top skaļāks un labi saklausāmi kļūst sprādzienu trokšņi. Šis ir mirklis, kurā visizteiktāk atbalsojas sajūtas par vardarbību, kas pieminētas izrādes aprakstā. Sprādzienu trokšņi ļauj iztēloties karu, cilvēkus, kuri patiešām atrodas dzīvībai bīstamās teritorijās. Domāju, ka katra skatītāja individuālā pieredze un jūtības pakāpe ļāva šai ainai izaugt atšķirīgos lielumos. Jau atkal jāpiemin iztēle, kurai šajā izrādē ir notikumu gaitu līdzveidojoša loma. Es atpazīstu, kā bailes paralizē, liek izvēlēties klusībā saspringti gaidīt, kad draudi pāries. Viss, ko redzēju realitātē, bija uz grīdas guļoša meitene nelielā ūdens peļķē. Sprādzienu trokšņu ieraksts atmodināja draudu klātbūtni. Novēroju, ka reizēm iedomas par potenciālo bīstamību rada daudz spēcīgākas bailes nekā realitātē notiekošais. Bailes jau pašas par sevi ir negatīvas pieredzes konstruētas emocijas. Varbūt draudus mēs lielākoties vienkārši iztēlojamies, vai varbūt tomēr dzīvojam pusmiegā?