Vīrietis nokrīt miris. Neviens nereaģē. Pūš vējš. Garām pabrauc vilciens. Ir sajūta, ka mēs skatāmies kādu dabas pārraidi. Lauva nogalina zebru, pārlaižas putns.

Šis ir stāsts par cilvēkiem, kas ir iestrēguši, pamesti, aizmirsti, kas atrodas nomalē. Viņi atgādina ielas suņus, kas ir pakļāvušies izdzīvošanas likumiem un beiguši cīnīties.

Izrādes pamatā ir Džona Maksvela Kutzē darbi, bet tajā netiek pateikts neviens vārds. Izrāde ir kā filma, fotogrāfija, ainava, pilna vientulības, vardarbības, bezcerības un poēzijas. Pilna nežēlības, kurai nav ne cēloņu, ne seku. Šis ir stāsts, kas neved nekur. Šī ir izrāde, kuru gribas apskaut un samīļot.

Režisore Lote van den Berga par izrādi saka: “Mēs redzam cilvēkus, kas dzīvo, nepretojoties. Cilvēkus, kas nokrīt, kad pienācis viņu laiks. Cilvēkus, kas pārstājuši cīnīties. Cilvēkus, kas vairs nesargā dzīves vērtību. Varbūt, ka mūsu lielākās bailes nav bailes no nāves, bet bailes zaudēt dzīves vērtību. Šīs bailes ir taustāmas, tās neapvaino un nenicina, bet sniedz komfortu. Es jūtos tāpat, kā jūs. Es dzīvoju tāpat, kā jūs. Es miršu tāpat, kā jūs. Mēs esam paradoksa slazdā. Lai uzdrošinātos dzīvot, mums ir jāieskatās tieši acīs mūsu bailēm no nāves.”