Starptautiskais Jaunā teātra festivāls

Izrādes

Atzīmējot festivāla desmitgadi, sadarbībai ar mūsējiem veltīta īpaša programma, kurā ar jauniem neliela formāta iestudējumiem, instalācijām vai akcijām piedalās vienpadsmit dažādu jomu mākslinieki. Jaundarbu kolekcija ir balstīta britu teātra zinātnieka Alana Rīda atziņā par “teātri kā pēdējo humāno telpu” un strukturēta kā laikā un telpā vienots notikums.

Savā grāmatā “Teātris, intimitāte un satikšanās” (Theatre, Intimacy & Engagement, Alan Read, New York, 2008) Alans Rīds raksta: “Pēdējā humānā telpa iezīmē vietu un mirkli, kurā cilvēks apzinās savu eventuālo izzušanu. Teātris kā pēdējā humānā telpa, tieši pretēji, uzasina izjūtu, ka esam dzīvi. Tā ir telpa, kurā cilvēks apzinās savu atšķirību no pārējiem dzīvniekiem, jo spēj vēlreiz pieredzēt bērnību, vienoties kopīgā kontrolētā un nepārtrauktā elpā un piedzīvot estētisku vilšanos.”

Programmā “Pēdējā humānā telpa” iekļautas Pētera Krilova, Valtera Sīļa un Vladislava Nastavševa izrādes, kā arī Izoldes Cēsnieces, Andreja Jarovoja, MAREUNROL’S, Viestura Meikšāna, Monikas Pormales, Nomadu, Reiņa Suhanova, umka.lv darbu izstāde.

Mākslas darbi, kas apvienoti šinī programmā, atklāj pilsētas un dabas attiecības, mijiedarbi un konfliktus gan fiziskajā telpā, gan ikvienā no mums.

Naida radio

Milo Rau / International Institute of Political Murder

3. septembris 18:00 |

4. septembris 19:00 | Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs | 10 un 7* Ls

“Naida radio” rekonstruē nepilnas divas stundas garu Ruandas galvaspilsētas Kigali radio stacijas Radio-Télévision Libre des Mille Collines pārraidi 1994. gadā. Pēc formāta tā nedaudz līdzinās mūsu LR1 “Pēcpusdienai” – mūzika, ziņas, aktualitātes, sarunas studijā, klausītāju zvani. Tikai pārraide, kas atdzīvināta izrādē, notiek Ruandas genocīda laikā, kad trīs mēnešos valstī tika nogalināts vairāk nekā pusmiljons tutsi cilts piederīgo, kā arī mērenie huti. Starptautiskā sabiedrība genocīdu nenovērsa un arī neapstādināja, līdz tas izbeidzās pats.

RTLM studijā – visnotaļ patīkami pārraides vadītāji, tā laika Rietumu un afrikāņu hiti, politiskās, laika un sporta ziņas un visam pa vidu – musināšana uz rasistisku nogalināšanu. Studijā neticami dabiski sadzīvo akls naids un radio dīdžejiem tik raksturīgā viegli rotaļīgā intonācija. Informatīva rakstura paziņojumi par to, kur var atrast un nogalināt kārtējo “tarakānu bandu” (genocīda laikā tutsi ļaudis saukāja par tarakāniem), mijas ar nevērīgu tērzēšanu, smiekliem, alu un cigareti.

Tas, ko mēs redzam uz skatuves, ir patiesība. Visi varoņi ir reāli, katrs vārds ir pateikts, ikviena dziesma – atskaņota precīzi tajā ētera minūtē stiklotajā radio studijā, no kuras koordinēja šaušalīgo noziegumu pret cilvēci.

Izrādes unikalitāte slēpjas detaļu precizitātē un skrupulozajā izpētē, kas veikta Kigali radio arhīvos un tiesas materiālos (visi radio pārraides veidotāji ir tiesāti Ruandas tribunālā). Tomēr izrādes lielākais spēks ir tajā, ka režisors Milo Rau apzināti atsakās runāt par vainīgajiem un upuriem. Pašam saglabājot neitrālu pozīciju, viņš atstāsta konkrētu notikumu, kura sekas joprojām ir jūtamas, aicinot saprast, ka tā nav pagātne. Šie konflikti vienmēr ir līdzās un vienmēr atgriezīsies.

Par mākslinieku

Milo Rau (dzimis Šveicē 1977. gadā) ir žurnālists un režisors, apvienības International Institute of Political Murder dibinātājs. Pēc vācu un romāņu valodas un literatūras un socioloģijas studijām Cīrihē, Berlīnē un Parīzē, Milo Rau sāka strādāt par dramaturgu un režisoru neatkarīgajos teātros Vācijā un Šveicē, arī Berlīnes Maksima Gorkija teātrī un Gessnerallee Cīrihē. 2009. gadā Milo Rau pievērsās jaunai teātra formai – politisku notikumu rekonstrukcijai uz skatuves. Līdz ar “Pēdējās Čaušesku dienas” iestudējumu, kurā precīzi tika rekonstruēta pēdējā Čaušesku tiesas sēde un nāves soda izpildīšana, Milo Rau pārliecinoši pieteica sevi Eiropas teātra avangardā. Pētnieciskā žurnālistika, kurā Milo Rau aktīvi darbojas kopš studiju laikiem, apvienojumā ar teātri padara šī režisora darbus unikālus. Tiem pamatā ir ļoti nopietns izpētes darbs, sarunas ar cilvēkiem, kas ir piedalījušies attiecīgajos notikumos, lai panāktu iespējami precīzu rekonstrukciju. Pats režisors, savukārt, neko neinterpretē un nekomentē, viņš nenostājas nevienā pusē, brīžiem šķiet, ka viņam vispār nav savas pozīcijas. Tomēr tā ir Milo Rau taktika – izstāstīt notikumu, spriedumu atstājot skatītāja paša ziņā.

Apvienība International Institute of Political Murder, ko Milo Rau nodibināja 2007. gadā kopā ar Simoni Aizenringu, Jensu Dītrihu, Marselu Behtigeru, Ninu Voltersu un Francisku Diku, nodarbojas ar vēsturisku notikumu rekonstrukciju kā politiskā teātra formu, veicinot dialogu starp akadēmisko teoriju un māksliniecisko praksi, apvienojot teātri, vizuālo mākslu, kino un izpēti. Pēc izrādes “Naida radio”, kas 2012. gadā tika iekļauta sezonas labāko skatuves darbu desmitniekā Vācijā, Austrijā un Šveicē, Milo Rau teātra formātā ir rekonstruējis arī Breivīka aizstāvības runu un radījis teātra un kino projektu “Maskavas prāvas”, kas ietver trīs tiesas procesu rekonstrukciju. Tās ir prāvas pret Pussy Riot pagājušā gada februārī un vēl diviem mākslas darbiem – “Uzmanību! Reliģija!” un “Aizliegtā māksla”. Visos trīs gadījumos iesaistītie mākslinieki un kuratori tika atzīti par vainīgiem krievu pareizticīgo jūtu apzinātā aizskaršanā.

Izrādes veidotāji

Režisors: Milo Rau
Dramaturgs: Jens Dītrihs
Scenogrāfija un kostīmi: Antons Lukass
Izpildītāji: Afazali Devele, Sebastjans Fuko, Estelle Marion, Nensija Nikusi, Diogēns Ntarindva (Atome)
Dramaturga asistente un producente: Milena Kipfmillere
Video: Marsels Behtigers
Publicitāte: Īvens Augustīns
Režisora asistente: Maša Euhnere Marinesa
Skaņas un video asistents: Jens Baudišs
Skaņas dizaina konsultants: Pēters Golers
Zinātniskā sadarbība: Eva Bertšī
Video gaismas dizains: Abdeltifs Musēns
Korporatīvais dizains: Nina Voltersa
Web dizains: Jonass Vaisbrods
Projekta dokumentācija: Lenarts Laberenss (filma), Daniels Zeiferts (foto)
Ekspertu atlase: Asumpta Muginaresa, Simone Šlindvaina, Marī Soleila Frēra
Aktieru atlase Briselē: Sebastiao Tadzio
Aktieru atlase Kigali: Didasjēns Nibagvire
Producents: IIPM Berlīne/Cīrihe
Līdzproducenti: Migros Kulturprozent Schweiz, Kunsthaus Bregenz, Hebbel am Ufer (HAU) Berlin, Schlachthaus Theater Bern, Beursschouwburg Brussel, migros museum fur gegenwartskunst Zurich, Kaserne Basel, Sudpol Luzern, Verbrecher Verlag Berlin, Kigali Genocide Memorial Centre, Ishyo Arts Centre Kigali