Galds ir mēbele, ko veido plakana virsma, kas balstās uz kājām vai pamatnes. Aptuveni tādu šīs elementārās konstrukcijas definīciju var uziet, lapojot dažādu laiku un valodu skaidrojošās vārdnīcas. Kopš senās Ēģiptes laikiem galds ir virs zemes pacelta plakne, uz kuras norit visdažādākās ikdienas funkcijas.
Taču, ja palūkojas uz šo furnitūru caur semiotikas prizmu, var apgalvot, ka galds ir viena no retajām mēbelēm, kas mūs pavada vai vajā visu cilvēka eksistencei atvēlēto laiku. Ja sievietes organisma vienu no brīnumainākajām funkcijām neizjauc moderns untums vai nejauša sakritība, tad uz galda cilvēks nāk pasaulē, bet, sekojot baltu apbedīšanas tradīcijām, pie bēru galda tiek izbrīvēta brīva vieta paldies Dievam klāt neesošajam nelaiķim. Pie galda cilvēks ēd, mācās, strādā un reizēm arī paguļ. Pie galda cilvēki ieskatās viens otrā, tiek svinētas kāzas un šķirti pārpratumi. Uz galda top cilvēces vēsture, tiek aizsākti kari, kas beidzas miera līgumos.
Taču zem galda eksistence ieņem pavisam citādu formu. Ja vēl pāri pārklāj segu, palagu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad laiks sāk ritēt atpakaļ, un galds pārtop par segas māju. Tā ir vienīgā vieta, kur paslēpties no galda neizbēgamības, un ja vēl izdodas sarūpēt kādu pusdrupušu cepumu un saldi kūpošu kakao krūzi, ja līdzās ir draugs, kas vēlāk, iespējams, kļūs par tevi nesveicinošu Briseles klerku, tad simpātiski naivu piegaršu iegūst mūsu mazās bailes no tā, kas notiek lielajā pasaulē.

Andris Kalnozols