Bērtrands Rasels savulaik ironizēja par savu laikabiedru, rakstnieku un kultūrkritiķi Oldosu Haksliju, ka pēc īsas sarunas ar pēdējo vienmēr esot iespējams pateikt, kuru Britu enciklopēdijas sējumu viņš tikko ir lasījis: “Vienreiz tie ir Alpi, Andi un Apenīni, citreiz – Himalaji un Hipokrāta zvērests.” Līdzīgā “pēdējās lasītās grāmatas verdzībā” sanāca pieķert arī sevi, kad, paralēli lasot Naiala Fērgusona grāmatu “The War of the World: History’s Age of Hatred”, pagājušajā nedēļā noskatījos festivāla “Homo Novus” izrādi “Naida radio”. Iespējams, arī tieši “Hakslija efekta” dēļ ir grūti uzrakstīt recenziju par pašu izrādi. Šveiciešu režisors Milo Rau un viņa International Institute for Political Murder neapšaubāmi ir vārdi Eiropas jaunā teātra jomā; arī reenactment teātris, kurš Rau izpildījumā jau ir atveidojis arī Čaušesku nogalināšanu un “Pussy Riot” prāvu, ir leģitīms žanrs. Cits jautājums, vai laba gaume teātrī šodien patiešām prasa galēju politizāciju, bez kuras nu laikam nekādi vairs nevar.
“Naida radio” dokumentāli atveido stundu Ruandas RTLM radiostacijas darbā, kad šis radio 1994. gadā kļuva par informatīvo dzenuli hutu etniskajam genocīdam pret tutsi. Aicinājumi beidzot izrēķināties ar saviem kaimiņiem “tarakāniem” un “ziņas no frontes” mijas ar populāro radiostaciju ierastajām muzikālajām pauzēm, viktorīnām un klausītāju zvaniem, radot mazliet sirreālas izjūtas. Taču kopumā izrāde nespīdēja ar īpaši atraktīvu aktierspēli un dramatiskiem kāpinājumiem, tā vietā ļaujot aizdomāties par masu slepkavību priekšnoteikumiem modernajā pasaulē. Tas ir jautājums, kuru populāri vēsturiskā perspektīvā risina Fērgusons. Viņaprāt, masu politiskās vardarbības laikmets sākas 19. gadsimta beigās, un tam ir trīs būtiski katalizatori – vispirms, impēriju sabrukums, otrkārt, etniskie konflikti un, treškārt, paaugstināta ekonomiskā volatilitāte. Impēriju sabrukums ir svarīgs, jo centrālās varas aiziešana parasti atstāj aiz sevis grupu nevienlīdzības un neapvaldītu vardarbības potenciālu. Ekonomiskā volatilitāte (tikpat labi krīze, cik izaugsme) liek dažādām sabiedrības grupām strauji zaudēt un iegūt kontroli pār resursiem, savukārt etniskās izcelsmes politizācija apvienojumā ar jauno nācijvalsts principu, saskaņā ar kuru varai pār teritoriju ir jāatrodas kādas kulturāli homogēnas tautas rokās, ir izrādījusies sprādzienbīstama jau izsenis.

Raugoties vispārējos aspektos, Ruandas stāsts tīri labi ierakstās šajā modelī. Beļģu koloniālisti bija tie, kas sāka oficiāli dalīt Ruandas iedzīvotājus pēc ciltīm, turklāt, tieši pateicoties koloniālajai varai, Ruandā pirms pilsoņu kara ekonomiski un politiski dominēja tutsi. Ekonomiski hutu vairākums bija nolikti laukstrādnieku pozīcijās, un politiskā nestabilitāte deva tiem cerību uz vienlīdzīgāku resursu sadalījumu.

Taču šīs sociāli strukturālās lietas, kuras patiešām ir kopīgas tikpat labi ebreju grautiņiem, boļševiku naidam pret mazākumtautībām un armēņu genocīdam 1915. gadā, tomēr neskaidro, kas darījās to cilvēku galvās, kuri vienā jaukā dienā sāk griezt un šaut savus kaimiņus, balsot par agresīvi ksenofobiskām partijām un brēkt pēc asinīm. Īsi sakot – kādēļ tik ātri pazūd ikdienā šķietami tik stingrais civilizācijas slānis, kurš neļauj ierastajai kurnēšanai par “žīdiem”, “krieviem” vai “biezajiem” pāraugt reālā masu vardarbībā. “Naida radio” mums spēj pastāstīt kaut ko par genocīda simbolisko dimensiju – jo vairāk tāpēc, ka tās noteikti neattiecas tikai uz Ruandu. Tās ir ideologēmas, kura par spīti laika ritējumam ir samērā noturīgas un parādās ikreiz jaunās formās visās pasaules malās.

Vispirms – “viņi pirmie sāka”. Proti, kaut arī kādi ikdienas līmeņa konflikti starp dažādām etniskām grupām norisinās teju ik dienas, tomēr ir nepieciešams kāds simbolisks notikums, kurš kalpo par “pēdējo pilienu” – nu, viss, tagad vairs nekādas žēlastības. Turklāt to var un vajag appušķot ar kādām šausminošām niansēm – kā Ruandā, kur lidmašīnā notriektais hutu izcelsmes prezidents Juvenāls Habiarimana pirms nāves esot spīdzināts un pat kastrēts.

Otrkārt, ir nepieciešams atsaukties uz demokrātisko vairākuma principu. Šie “tarakāni” taču ir mazākums – tad ar kādām tiesībām viņi vispār pretendē uz kaut kādu politisku ietekmi? Vai tad tā ir demokrātija? Un kādas Rietumiem tiesības mums kaut ko pārmest – kur tad vēl demokrātiskāk, ja vairākums beidzot grib ņemt varu savās rokās un iedibināt tādu politisko iekārtu, kādu vēlas?

Treškārt, ir nepieciešams arī iestāstīt sev un citiem, ka ļaudis, pret kuriem grasāmies vērsties, kaut kādā nozīmē nemaz nav cilvēki. Viņi ir rasistiski vai vismaz kulturāli nepilnvērtīgi – visbiežāk abi faktori iet roku rokā. Tādēļ viņu “iztīrīšana” ir pat labs darbs, smags morāls pienākums nākotnes vārdā. Tutsiem lielākoties raksturīga gaišāka ādaskrāsa; un tas kalpoja ne tikai par lielisku identifikācijas līdzekli, bet arī par iemeslu uzskatīt viņus par “jaukteņiem”, “neīstajiem”, izplatīt visādus pieņēmumus par šās cilts seksuālo “deģenerāciju” un tā tālāk. Nu nav jau nemaz tik viegli iestāstīt, ka citas etniskas grupas pārstāvji nemaz nav īsti cilvēki, bet gan bīstamas, tikai cilvēkiem līdzīgas būtnes, kuras vajag slaktēt kā lopus.

Ceturtkārt, ir nepieciešama kāda sazvērestības teorija, kura apgalvo, ka mūsu kaimiņi patiesībā nemaz nav kaimiņi, bet gan kāda tāla, sveša un ļauna spēka aģenti. Tutsi nemaz nav mūsējie – galu galā, viņu daļa ir atnākusi no Ugandas. Un vispār – par viņiem kopš slaktiņa sākuma iestājas visādas starptautiskās organizācijas, un tas vien jau liecina, ka viņi šeit nav piederīgi. Mūsdienās nav daudz tādu etnisku konfliktu, kur pretinieks netiktu simboliski attēlots kā “piektā kolonna”, kā svešas varas aģents, pret kuru vēršas mūsu taisnās dusmas.

Šīs lielākoties ir tās sastāvdaļas, no kurām veidojas etniskā konflikta kokteilis. Varbūt dažam tās kaut ko atgādinās – un ne bez iemesla. Tomēr visi etniski konflikti nepāraug genocīdos – kā Ruandā. Tie, paldies Dievam, daudz biežāk izpaužas kā vairāk vai mazāk lokāli pogromi. Lai šāda transformācija notiktu, ir nepieciešams politiskās varas institucionalizēts atbalsts, kā arī pietiekami ilgstoša kampaņa bez ārējas iejaukšanās, kas ļautu sasniegt punktu, no kura vairs nav iespējama atgriešanās atpakaļ. Tas ir mirklis, kad genocīda īstenotājiem faktiski vairs nav citas izvēles, kā turpināt to īstenot – jo nekāda atgriešanās pie normalitātes vairs nav iespējama. Tieši tas, starp citu, notika ne tikai Ruandā “Naida radio” attēlotajā epizodē, bet arī nacistu veiktajā “ebreju jautājuma galīgajā atrisināšanā”. Lēmums par gāzes kamerām tika pieņemts mirklī, kad geto un koncentrācijas nometnēs jau bija aizgājis bojā pietiekami daudz ebreju, lai nacistu elite saprastu – atpakaļceļa vairs nav.

Kāds, kurš būtu labāk informēts par mani Tuvo Austrumu jautājumos, varbūt varētu projicēt šīs pārdomas arī uz tēmu “kādēļ Asads nepadodas?”. Skaidrs, ka arī Sīrijas konfliktam ir etniski reliģiska dimensija, jo alavītu mazākums tur ir ilgstoši valdījis pār sunnītu mazākumu. Tādēļ nozīmīgs jautājums patiesībā ir nevis “Vai amerikāņi iebruks Sīrijā?”, bet gan – “Kas notiks pēc Asada gāšanas, neatkarīgi no ASV iebrukšanas vai neiebrukšanas?” Priekšstats, ka šeit mums ir darīšana ar “slikto diktatoru”, kurš cīnās pret “labo tautu”, ir aplams. Tas ir tieši tikpat aplams, cik priekšstats, ka Asads un viņa kliķe cīnās tikai par savām privilēģijām un varu Sīrijā – nevis par ievērojamas iedzīvotāju daļas elementārām tiesībām uz dzīvību. Lieta tā, ka Asads arī bez dokumentālā teātra izrādēm labi zina, kur atrodas Ruanda.