Kasteluči Rīgā mazliet paveicās, vai ne, jo te publika zina par kristietību un kaisli, kas ar to saistīta. Bet ja viņa izrāde notiktu kādā nerietumu pasaules galvaspilsētā, kur Jēzus koncepts ir eksotika? Kristieši no savas divtūkstošgadu misionārisma vēstures pozīcijām un citi, zinādami par vesternizāciju un globalizāciju, teiktu, ka tādu vietu uz pasaules nav, bet man nav grūti iztēloties, ka ir gan. Vai drīzāk – iztēlojieties, ka paši esat nonākuši kādā eksotiskā vietā, kādā indijā vai okeānijā, vai ekvatoriālos džungļos, un tur tiktu aizvesti uz vietu, kur vietējie ekstātiski apmētā ar mēsliem savas dievības statuju vai bildi. Kā Kasteluči Jēzus attēlu ar granātām eksistenciāla noiza pavadījumā. Es visdrīzāk to uzskatītu par tādu pašu godināšanas rituālu kā apspraudīšanu ar ziediem, apkvēpināšanu ar vīrakiem vai apliešanu ar upura asinīm, jo – ko es saprotu no rituāliem, neesot tajos iekšā. Kliegšana pret debesīm, kad ir grūti dzīvot, arī ir reliģiska prakse, vai ne? Tāpēc visa glamūrā, tehniski nevainojamā ikonas “atvēršanas” performance izrādes otrajā pusē man šķita nevis zaimošana, bet gan avangardisks dievkalpojums, kurā svētība nāk caur aizdusas elsām pēc plosīšanās, bet sirdsmiers iestājas, visu to postažu pēc tam uzkopjot. Iespēju skatīties šo priekšnesumu kā jancīgu rituālu nodrošināja arī izrādes pirmās puses uzbūve – tieša, precīza un shematiska kā diagramma. Ikoniskais dievības attēls pāri visam man tur bija tikai dārgs mākslasdarbs, fetiša priekšmets moderna japija interjerā, nevis mūžam klātesošais dievs, kas visu redz un pieraksta. Varēja just, ka publika rezonē nevis uz tēva ciešanām, viņa miesai sairstot, bet dēla, kuram tas viss jāsakopj. Jo sairšana ir dabiska, bet cīnīšanās pret to – cilvēciska. Un cilvēciska ir arī Jēzus lomas uzņemšanās, saskaroties ar ciešanām, bet dusmas pret šo lomu un mešanās tās izlādēt pret kaut ko ārpus sevis – dabiskas.

Kas mani patiešām uztrauca un ieintriģēja? Tas, ka es te maz saņemu dažādību. Dzīvoju diezgan vienveidīgi, tāpēc liela daļa emociju rodas nevis no vēstījuma satura un kvalitātes, bet no pārsteiguma par neierasto. Šokējoši ir tāpēc, ka to redzēt nav pierasts, nevis tāpēc, ka tas ir kaut kā būtiskāk par visu citu.

Tāpēc paldies, ka ir “Homo Novus”.