Kuratori, kultūras menedžeri vai festivālu organizatori – sauc, kādā svešvārdā vēlies, bet tie visi ir cilvēki, kuri ir izvēlējušies veltīt savu dzīvi mākslai, taču nekad nesaņemt par to aplausus. Protams, šo cilvēku rokās ir saldā, bet zināmā mērā ierobežotā vara (un arī rūgtā atbildība) izvēlēties, kurus tieši māksliniekus piedāvāt festivāla skatītājam, bet, nedaudz pārfrāzējot rindas no “Kaupēna”, tie straujākie zirgi tomēr arvien ir kādam citam. Starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” laikmetīgajiem eksperimentiem labvēlīgā platforma pieļāvusi nedaudz mainīt spēles noteikumus, piedāvājot Teas Tupajičas un Petras Zanki “Kuratoru izrādi”, kur uz skatuves atrodas septiņi festivālu direktori – tai skaitā arī paša “Homo Novus” saimniece Gundega Laiviņa. Kuratoru sastāvs katrā izrādē ar apakšvirsrakstu “Prāva pret mākslu” ir nedaudz atšķirīgs – līdzīgi kā mēdz būt rokgrupām, kurās bez dažiem līderiem spēlē pat vairāki desmiti mūziķu, bet uz koncertiem un festivāliem aizbrauc tie, kuri vienkārši tajā brīdī ir brīvāki no ikdienas pienākumiem.

Izrādes sākas ar pilnīgā tumsā izspēlētu asociāciju spēli, ar kuru noteikti kādreiz dzīvē, ilgstoši braucot ar draugiem autobusā vai cīnoties ar garlaicību citos apstākļos, ir paniekojušies daudzi. Māksla – teātris – aktieris – marionete – “Mūzikas skaņas” – ģitāra – Kurts Kobeins – narkotikas – un tā nebeidzami. Parasti diezgan loģiskajā asociāciju plūsmā ielavās arī kāds bezsakarīgs un/vai pilnīgi negaidīts vārdiņš, sagādājot visiem lielu prieku, un tas līdz ar vienkāršu iztēles atbrīvošanu arī, šķiet, ir spēles mērķis. Šajā gadījumā tas ir arī mēģinājums caur asociācijām, kas neglābjami aizved pie un atkal prom no mākslas un teātra, atklāt kaut ko vairāk par šo maģisko procesu un tā jēgu.

Gaisma pēkšņi ieslēdzas, un skatuves priekšā iznāk Gundega Laiviņa, pastāstot, kas viņa ir, ko dara, kā arī īsi atklājot savas pārdomas par mākslas sūtību un savu lomu tajā. Par šiem jautājumiem pēc trim vīna glāzēm pats ar sevi vai domubiedriem sarunās, kuru laikā jau tikuši pārrunāti visi karstākie “kas jauns, kādi tev tagad projekti” u.tml. jautājumi, noteikti tiecies paprātot ikviens kurators. Un lielākoties droši vien sastapties ar atbildi, kas ir reizē tik vienkārša un komplicēta kā tā, kura uz jautājumu: “Kāpēc cilvēkam vajag suni?”

Pēc tam visi klasiski melnā tērptie kuratori ar mākslinieciski nobružātiem apaviem ir sasēdušies aplī un sāk iztaujāt Gundegu Laiviņu par festivāla “Homo Novus” lomu latviešu teātra radītajā piedāvājumā, tā mērķiem, politisko kontekstu, izvēlēto saturu u.tml. Jautājumi tiek uzdoti provokatīvi, izaicinoši, visiem sešiem vēršoties pret vienu upuri, no kura tiek prasīts argumentēti aizstāvēt savas pozīcijas. Uzduroties šādai sarunai kādā piesmēķētā virtuvē, atliktu tikai divas izvēles – aši iekarst un pievienoties, vai nelaimīgi nopūsties un doties prom. Patiešām noticu, ka Gundega šos jautājumus dzird pirmoreiz un ir pat pārsteigta, ka visi tā pēkšņi uzbrūk tieši viņai, atbildot godīgi un dažbrīd asprātīgi, bet spītīgi līdz galam neatsakoties no latviešiem tik raksturīgās kautrības un pastāvīgās neērtības sajūtas.

Pēc spraigās diskusijas visi pieceļas kājās un sāk jaunu rotaļu – ar plaukstām “izšaujot” konkrēti kāda virzienā, ir jāuzdod jautājums. Ja viņš uz to atbild, drīkst jautāt tālāk kādam citam, bet, ja ne, ir jāizstājas no apļa. Cik dienu gada laikā tu pavadi lidojot, vai esi kādreiz aizmidzis izrādes laikā un vai esi uz festivālu uzaicinājis kādu izrādi tikai tāpēc, ka to radījis tavs draugs, ar cik māksliniekiem esi pārgulējis – arī šie jautājumi šķiet spontāni un radušies uz vietas, taču jau vēlāk, lasot kādu šīs izrādes recenziju angļu valodā, konstatēju – kādā citā izrādē tie ir bijuši ļoti līdzīgi. Jāsecina, ka kuratori, izrādās, ir ļoti labi aktieri vai arī tiešām godīgi atbild uz šiem jautājumiem katrreiz no jauna. Pastarpināti spēles elementiem tiek lasīti, šķiet, antīkie teksti (kultūras pieredze cieš sakāvi pret manām angļu valodas zināšanām – vai arī otrādi), taču, lai arī kāds būtu to mērķis izrādes kontekstā, tie neapšaubāmi zaudē atklātajām, dzīvajām sarunām izrādē.

Izrādes noslēgumā katrs kurators vientulīgi apsēžas prožektoru gaismās, lai atbildētu uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem – kā jūs sauc, no kurienes jūs esat, kas šī ir par vietu, ar ko jūs nodarbojaties, kādas mākslas vārdā jūs būtu gatavs mirt un – kā dēļ jūs būtu gatavs mirt. Visi ir vienisprātis, ka mākslas vārdā vispār nebūtu gatavi mirt, bet, ja kaut kā dēļ tomēr būtu jāmirst, izskan klasiskie varianti – ģimene, brīvība vai arī – “es izvēlos nemirt kaut kā vārdā”. Tas atklāj, ka šīs būtnes, kas uzņēmušās būt par saikni starp mākslinieku un skatītājiem, patiesībā ir pavisam vienkārši cilvēki, kuri godīgi, kaislīgi un mīloši veic savu darbu, taču tā dēļ tomēr nebūtu gatavi atdot dzīvību. Bet es tikmēr iemīlos norvēģī Pērā Ananaisenā, kurš savu dzimteni Norvēģiju raksturo kā pārticības fikciju.

Pēc izrādes laukā pie Ģertrūdes ielas teātra dzirdu atsauksmes, ka beidzot viena īsta, dzīva izrāde. Tātad jautājumi par mākslas misiju, tās situāciju šodienas kontekstā, kuratora, skatītāja un paša mākslinieka lomu šajā procesā nav nogurdinājuši laikmetīgā teātra uzticīgākos skatītājus (ir skaidrs, ka nejauši te neviens, varbūt izņemot mani, kas uz dullo izvēlējās vienu no dažām “Satori” arsenālā pāri palikušajām izrāžu biļetēm, ieklīdis nav). Un reizē izrādes vien stundu ilgais formāts bija pilnīgi pietiekams, lai skatītājā rosinātu meklēt atbildes, kas, iespējams, ir daudz garlaicīgākas par pašiem jautājumiem.