Apmēram stundu garajā Romeo Kasteluči izrādē “Par Dieva dēla sejas koncepciju” izmantoti divi pamatmotīvi – monotona sadzīviska situācija, kurā dēls aprūpē savu slimo tēvu, un Jēzus seja, kura to visu vēro: skatuves dziļumā eksponēta Renesanses mākslinieka Antonello de Mesinas gleznotā Jēzus seja¹ milzīgā palielinājumā. Tēva kopšanas epizode ilgst izrādes pirmās divas trešdaļas, savukārt pēdējās divdesmit minūtēs Jēzus seja nonāk uzmanības centrā, tiekot nomētāta ar granātām.

Izrādes galvenā vērtība ir tās ideja, bet izpildījums robežojas ar plakātisku vizuālās mākslas objektu, varbūt performanci, atsakoties no vairākām teātra mākslas iespējām. Kasteluči pieder pie tiem režisoriem, kas samazina teksta nozīmi izrādē, liekot tai iedarboties kā vizuālu un skanisku elementu kopumam; gluži nepretenciozs ir arī aktieru ārpusteksta sniegums, kas pats par sevi nekādu katarsi nerada. Varoņiem nav ne stāsta, ne raksturu, ne vārdu – tie ir gluži vienkārši tēvs, kas kakā pamperī, un dēls, kas tīra šīs kakas. Vienīgais, ko saprotam par tēvu, ir fakts, ka viņš nekontrolē zarnu darbību, vienlaikus to apzinās un jūtas vainīgs par radīto netīrību. Vienīgā sižeta attīstība ir arvien jauna netīrība; vienīgā pārmaiņa dēla raksturā ir tāda, ka epizodes beigās iepriekš tik laipnais un pacietīgais dēls, kurš mēģinājis pat jokot, tomēr zaudē savaldību un sāk bārties, bet tad raud līdz ar nevarīgo tēvu.

Ja tēva apkopšanas atspoguļojums izrādē iecerēts kā reālistisks – un tā domāt liek vienmuļā, uzskatāmā pamperu mainīšana un dibena mazgāšana –, rodas vairāki praktiskas dabas jautājumi. Pats galvenais no tiem – vai tad tiešām dzīvoklī ar tik sterilu interjeru nebūtu dušas? Slimais tēvs spēj pārvietoties – gan ar grūtībām, tomēr stāv kājās un staigā, tātad mazgāt netīro dibenu tieši virs baltā dīvāna ir gluži lieki. Pat ja dušas mājās nav, staigājošu pacientu var apkopt tam piemērotākā telpā ar bļodu. Situācija būtu ticamāka, ja tēvs būtu paralizēts – taču tad skatītāji zālē tik labi neredzētu butaforiskās kakas. Lai gan zinu, ka pastāv dzīves patiesība un mākslas patiesība, tomēr ticamības trūkst un efekts ir drīzāk nosacīts, vispārējs, tā nav konkrēta dibena mazgāšana, bet gan ideja par šo mazgāšanu. Tomēr mākslā empātiju panākt visdrošāk iespējams ar ticamām detaļām, kamēr Kasteluči izrādē līdzjūtība ir tikai teorētiska – jo cilvēka psihe ir tā iekārtota, ka to aizkustina konkrēti gadījumi, kamēr pret vispārēju ciešanu masām mēs paliekam vienaldzīgi. Tā kā Kasteluči parādītā situācija ir nekonkrēta, pieļauju, ka, vērojot tēva kopšanas epizodi, katrs domā par sev zināmiem nevarīgiem cilvēkiem. Gandrīz katrā ģimenē taču ir bijis vai joprojām dzīvo kāds, kas nespēj kontrolēt savu ķermeni, un ikvienā jauniešu kompānijā ir daži (mēs tikai vēl nezinām – kuri), kas pēc vairākiem desmitiem gadu kakās pamperos, neartikulēti īdēs un nekoordinēti ķēzīsies.

Tādējādi izrādē redzamais darbojas kā sauklis, kas atgādina cilvēkam: tu neesi tas, kurš visu vada. Ja mazam bērnam spēja kontrolēt zarnu darbību sniedz jaunu pašvērtību, vēlāk šī patīkamā un par pašsaprotamu kļuvusī varas sajūta nereti tiek atkal atņemta, un cilvēks kļūst atkarīgs no citiem. Mīlestība gan stāv tam pāri – esmu pārliecināta, ka dzīvē daudzajos konkrētajos bezpalīdzīgu slimnieku kopšanas gadījumos viņu tuviniekiem kaku tīrīšana ir mazākā problēma – ja vien slimnieks būtu pie apziņas, spētu kustēties, neciestu sāpes. Taču mākslā, kopš nekontrolētā vēdera izeja vairs nav tabu, tā ir uzskatāms līdzeklis, kas metaforiski parāda bēdīgās pārmaiņas, kādas notiek ar cilvēku vecumā un/ vai slimībā. Nespēja saturēt izkārnījumus galvenokārt liek psiholoģiski ciest pašam pacientam, ja viņš to apzinās – tāpēc izrādē tēvs nemitīgi dēlam atvainojas.

Jēzus seja tikmēr nemainās. Kasteluči komentārā raksta: “Es gribu satikt Jēzu Viņa absolūtajā prombūtnē. Nav tādas Jēzus sejas.” Tā ir – vēsturiskais Jēzus tradicionāli tiek attēlots saskaņā ar katra mākslinieka priekšstatiem. Par kosmiskā Jēzus iespējamo seju nekas īsti nav zināms, vai vismaz nav paužams pašlaik pieejamiem līdzekļiem. Nespēja attēlot Jēzus izskatu tomēr nemaina kristietības konceptu par Viņa klātesamību dažādās situācijās, piemēram, katrā žēlsirdības aktā. Un, lai gan tēva kopšana ir drīzāk parasts pienākums nekā īpašs žēlsirdības akts, tomēr izrādē redzamā kaku mazgāšana ietilpst sadaļā “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”. Vienlaikus Jēzus ir klātesošs ciešanās – neraugoties uz to, ka, piemēram, kādam ilgstoši mainot tuviniekam pamperus, Viņš klusē sastingušu seju, līdz iesaistītie cilvēki par šo klātbūtni sāk šaubīties. Tieši tāpēc izrādes beigās, kad skolnieki ir nomētājuši Jēzus seju akmeņiem, atklājas divējādi izlasāms uzraksts: izgaismoti burti veido teikumu “You Are My Shepherd”, taču aiz “are” uzrakstīts arī “not”, kurš vismaz Rīgā skatāmajās izrādēs izgaismots netika. “Tu esi mans Gans”/ “Tu neesi mans Gans” – tādas, lūk, šaubas. Vai Jēzus nav Labais Gans, ja nepalīdz slimajam tēvam saturēt izkārnījumus, bet dēlam – savaldīties? Vai arī tomēr Viņš ir Gans, jo zina, ka šis pārbaudījums šķīstī? Paveras iespēja dažādām atšķirīgām teoloģiskām un arī ateistiskām interpretācijām.

Izrādes pēdējā trešdaļa, kur uznāk bērni ar mugursomām un iespaidīgā fonētiskā pavadījumā sāk vilkt no tām granātas un mest pa Jēzus seju, man šķita mākslinieciski spēcīgākā izrādes daļa ar simbolisku nozīmi – Vecās Derības kultūrā ar akmeņiem nomētāja grēciniekus, bet Jēzus taču uzņēmās visu cilvēku grēkus. Atšķirībā no iepriekš redzamās dibena mazgāšanas, nomētāšana ir risināta bez tiešas fizioloģijas. Tomēr apstāklis, ka beigās tēvs izlaista pār granātām nosētu skatuves grīdu brūno šķidrumu un arī Jēzus sejas attēls tiek tajā samērcēts un nolobīts, nāk par labu izrādei kā kopumam. Saikne starp slimnieka izkārnījumiem un divējādi lasāmā uzraksta izgaismošanos palīdz uztvert nedaudz triviālo ziņu – “grūtībās cilvēki zaudē ticību”. Iespējams saskatīt arī paralēles starp Dieva Tēva un Dēla attiecībām un attēloto situāciju, kur dēls kopj tēvu. Tādā gadījumā dēls, nemitīgi tīrīdams visu šmuci, kaut ko izpērk. Tomēr šāda sakarība man šķiet mākslinieciski neskaidra, bet teoloģiski – neprecīza.

Nobeigumā varu piebilst, ka personiski man “Par Dieva dēla sejas koncepciju” kā teātra izrāde lielākoties sagādāja vilšanos izpildījuma dēļ. Tomēr kā ideju konstrukcija tā liek domāt, un arī tas ir mākslas uzdevums. Daži pat uzskata, ka viens no galvenajiem.