Šī bija viena no tām retajām reizēm, kad iekļāvām kādu izrādi Homo Novus programmā, pirms tā ir gatava, pirms kāds to ir redzējis. Tas notika vairāku sakritību dēļ, kuras nevarējām ignorēt – izrāde ir veltījums tās autora Filipa Kena kompānijas Vivarium Studio desmitgadei, bet mums šogad desmitais festivāls, “Purva kluba” ieceres apraksts precīzi atspoguļo situāciju, kādā atrodas tīra māksla, brīva doma un jaunrade, kas nav sačakarēta ar sociālo atbildīgumu, sapni par radošajām industrijām vai ilūziju par mākslu kā tirgus ekonomikas elementu. Tomēr galvenais iemesls bija vēlme ar šo mākslinieku satikties vēl un vēlreiz.
Ja Kena izrāžu detaļas un nianses mēdz mainīties, tad viņa rokraksts nemainās kopš Vivarium Studio dibināšanas, un laikmetīgā teātra ainā viņš joprojām ir tieši tik unikāls un īpatns, kā pirms daudziem gadiem, kad tikāmies pirmo reizi. Viņa stilu nav iespējams sajaukt ne ar ko citu, un tas vai nu tracina vai piepilda ar klusu laimes izjūtu. Es piederu pie otrajiem, bet kāds mans labs draugs joprojām ir pārliecināts, ka 2007. gadā Latvijā rādītā Vivarium Studio izrāde “Kā dabā” ir vienīgā mūsu neveiksme. Pēc Berlīnes izrādes, sēžot pie vakariņu galda, mēs ar Filipu atceramies viņa pirmo vizīti Latvijā. “Kā dabā” rādījām Rīgā un Valmierā un Filips, kas nu ir gaidīts Aviņonas, Vīnes, Parīzes, Berlīnes un citu mega-festivālu viesis, saka: “Es Valmieru nekad neaizmirsīšu, jo tā bija mūsu “izlaušanās” Eiropā.”
Es esmu sajūsmā par Kena humora izjūtu, par viņa izdomu, par viņa nesatricināmo mieru attiecībā uz skatuves laiku un sižetu, par bildēm un ainavām, ko viņš uzbur, balstoties savā gleznotāja un scenogrāfa pieredzē.
Visas Kena izrādes līdz šim ir apliecinājušas mākslas un jaunrades neizsmeļamo potenciālu. Un te, skatoties “Purva klubu”, noskaņojums ir mainījies. Tas kulminē izrādes finālā, kad visi purva iemītnieki – zvēri, putni un augi, tiek evakuēti un sanesti milzīgā stikla kubā kā muzeja vitrīnā, bet mākslinieki dodas pazemē / pagrīdē, atvadoties no dzīvajām radībām ar vārdiem: “Mēs būsim atpakaļ. Mēs atgriezīsimies”, kam paši vairs īsti netic.
Tikai Kens var atļauties uz skatuves uzvest milzīgu kurmi ar filigrāni izvirpotām pianista ķepām, kam profesionāls stīgu kvartets atskaņo Mocartu, lai nomierinātu un ieaijātu satraukto zvēru. Tikai Kens var atļauties tik butaforiskus gājienus un tik lētu rekvizītu kalnus. Tikai Kens var atļauties uz skatuves nedarīt neko. Tikai Kena aktieri spēj murmināt tik klusi un nesaprotami, lai viss būtu skaidrs. Viņš ir viens no retajiem, kas, pateicoties visam iepriekš minētajam, spēj piepildīt savas izrādes ar dziļu jēgu un saturu.
“Purva klubā” man blakus sēdēja kritiķe, kas rūpīgi gatavojās aprakstīt un pierakstīt redzēto, bet trešajā minūtē sāka izrādi ienīst un nervozi švīkāt papīru. Otrā pusē atradās kāds prominents kurators, kuru izrāde iemidzināja. Manu uzmanību “Purva klubs” turēja kā spīlēs. Pāris krēslu tālāk sēdēja puika, kam, manuprāt, ar izrādes uztveri viss bija kārtībā. Arī es Kena izrādēs jūtos kā atgriezusies bērnībā, man tās liek atcerēties pirmo reizi teātrī. Tas, ka joprojām spēju sajūsmināties par viņa bērnišķīgo un gudro naivismu, nomierina.
Pēc izrādes satieku Hebbel-am-Ufer direktori Annemiju Vanakeri, kura saka, ka sen neviena izrāde nav raisījusi viņā tik meditatīvi skumju un gaišu noskaņojumu. Iespējams, šāds noskaņojums pārņem brīdī, kad ir izdevies rekonstruēt bērnības izjūtas, reizē apzinoties, ka tā ir ilūzija, jo pasaule sen ir zaudējusi nevainību.