Šā gada “Homo Novus” programma bija gana piesātināta, kamdēļ festivālā nebija iespējams redzēt un piedzīvot pilnīgi visu. Festivāla kuratorei Gundegai Laiviņai ir taisnība: katram skatītājam festivāls atklājās atšķirīgi, atkarībā no tā, kuri pasākumi un kādā kombinācija tika izvēlēti.
Savam ceļvedim šogad par atslēgas vārdiem izvēlējos “deju” un “mūsējie”, un vēl šo to, par ko bija skaidrs, ka to vienkārši nevar neredzēt.

Man patīk, ka festivāls pamatā tomēr ir demokrātisks. Sākot ar pieejamajām cenām un beidzot ar to, ka pie ieejas izrādē pati kuratore var noplēst tavas biļetes kontroles taloniņu. Nenoliedzami – festivāls ir to rīkotāju dzīvesveids, bet katra atvestā izrāde – kā mīļš bērns.

Ar “Homo Novus” izaugusi vesela skatītāju paaudze, kura katru festivālu gaida gluži kā svētceļojumu. Un teātra skatītāju jaunā paaudze, iespējams, pat ir vislielākā ieguvēja citādā, netradicionālā, laikmetīgā teātra pieredzē. Jo jaunie mākslinieki, kam tiešām interesē jauna teātra valoda, meklē un skatās visapkārt pasaulē biežāk kā reizi gadā LJTI sarūpētajās programmās.

Tomēr ir kāda festivāla nu jau neatņemama sastāvdaļa, kas gan mūsu jaunajiem režisoriem nekur citur pasaulē īsti nav iespējama – un šogad tā, piemēram, bija programma ar nosaukumu “Pēdējā humānā telpa”. Tas ir festivāla piedāvāts formāts strādāt tā, kā mākslinieks vēlas, bez īpašiem ierobežojumiem. Ja vien šogad par ierobežojumu neuzskata savrupnamu Aristida Briāna ielā 9. Šīs programmas apmeklētāji varēja iztēloties, cik skaists šis nams bijis savos ziedu laikos un redzēt, cik nožēlojams, pamests, skumjš – tagad. Tieši šī nama kontekstā manā sirdī vissāpīgāk iedūra Monikas Pormales “Istaba ar skatu”. Tehnoloģijas attīstījušās neiedomājami: vari klausīties skaistu kamermūzikas opusu austiņās un iztēloties, kā šajā istabā varbūt muzicējuši cilvēki, kad šī māja vēl bija apdzīvota. Taču “māja” mani ar aukstu gaisu pūš prom no saules pielietās verandas. Un arī es sajutos līdzvainīga ne tikai par šo postažu…

Zināmā mērā šo pārdzīvojumu kompensēja Vladislava Nastavševa “Eskeipista dienasgrāmata”. Taču abus “objektus” es skatīju apgrieztā secībā, turklāt ar divu dienu intervālu. Un Nastavševa muzikālā performance manī rezonēja ar “Nakts ceļotāju”, kas tajā dienā sekoja manai “Eskeipista dienasgrāmatai”.

Nastavševs ir neordināra personība Latvijas teātra kontekstā. Viņa izrādes var pieņemt, nepieņemt, tās var patikt vai izraisīt agresīvu nepatiku. Taču viņa uztverē tas viss pieder pie viņa veidotā Teātra. Un arī pats viņš ir kolosāls aktieris. Vērot pat tikai viņa nopūtu, acu skatu, profilu kādā klusuma pauzē, dzirdēt, kā viņš runā un paralēli domās ir jau kaut kur stipri tālāk…

Taču tas vēl nav viss – festivāls šogad piedāvāja Nastavševu arī mūziķa tuvplānā. Jau viņa NT iestudējumā “Pērnvasar negaidot” ir iespējams režisoru vērot visu izrādes laiku, jo viņš izrādes telpā sēž pie klavierēm un vajadzīgajos brīžos spēlē muzikālos motīvus. Aristida Briāna ielas projektā režisors arī pats dzied fragmentus ar Mihaila Kuzmina dzeju no iecerētās teātra izrādes JRT… Šis bija viens no retajiem festivāla notikumiem, no kura negribējās “izkāpt”.

Par to daudz domāju tās pašas dienas vakarā, kad nekādi nespēju “ielauzties” norvēģu horeogrāfes Ingri Fiksdālas piedāvātajā meža rituālā. Visvairāk man no visa patika pats brauciens uz Bolderājas mežu, pārsteigums par visnotaļ komfortabli iekārtoto spēles telpu un neredzamā kora maģiskā klātbūtne. Par visu pārējo biju nesaprašanā – kāpēc skatītājiem izsniedz vodku, ja solīts, ka šis būs “ceļojums uz dvēseles tumšo pusi, iztiekot bez narkotikām” un kāpēc mūziķi taisa tādu troksni, ja solīts, ka skaņu radīs “vēja šalkoņa koku galotnēs, putnu un cilvēku balsis” (no tā visa dzirdēju tikai cilvēku balsis).

Tā stunda, ko pavadījām mežā pēc saules rieta septembra sākumam neticami mierīgā vakarā, varēja būt mistikas pārlādēta. Taču es spēju vien domāt par to, cik ļoti mani traucē dabā patiešām ieklausīties un ieskatīties, jo piedzīvojums lieki apkabināts ar skaļu muzikālu “meditēšanu”, uzmanību novēršot ar divām ritmiski pa apli lēni virpuļojošām dejotājām. Un pēc izrādes beigām vēl tika piedāvāts īsts gadatirgus pie inscenēta bāra-koka, kas izgaismots ar kapu svecēm. Nezinu, kā ar mitoloģiju, bet mūsdienu pasaule gan šoreiz mežā šķita ietiekusies paskarbi. Taču izrādes mārketings bija lielisks: izlasot izrādes pieteikumu, es to vēlējos piedzīvot nešauboties.

No festivāla programmas piedāvājuma intriģēja arī Filipa Kena un “Vivarium Studio” izrādes, kas skatīšanās laikā visvairāk lika domāt par dzīves un mākslas marķēšanu. Un par mākslinieka vientulību. Cik radošs cilvēks var būt brīvs un cik no tā spēj novērtēt skatītājs, bez kura atsaukšanās arī nav iespējams iztikt. It kā jau zināms, ka laikmetīgā māksla ir pašpietiekama un “īsts mākslinieks” nedomā par skatītāja iespējamo reakciju, par to vai viņš sapratīs tā un ne savādāk.

Un kur likties, ja tu pats jūti, ka esi radījis nieku, taču publika sauc bravo!? Es vismaz aktiera Gaeta Vurša jeb Serža acīs neredzēju gandarījuma prieku, kad uz viņa “performancēm” uzaicinātie skatītāji tēloja sajūsmu par redzēto. Savukārt “Purva klubs” man lika justies neērti par tām “gudrajām” dzīvēm, ko it kā dzīvojam – meklējumi un pētījumi “dabā”, neformālas tikšanās ar ritualizētām uzvedības formām un “smaltalkiem”. Tai pat laikā aizmirstot par būtisko – dzīves jēgu un pasaules lietu kārtību. Īpaši smieklīgi kontrastē pierasti sadzīviska satura ievietošana drusku sirreālā rāmi jeb rezidencē “Purva klubs”. “Vivarium Studio” izrādes ir atraktīvi un oriģināli uzbūvētas, tomēr to laikā radās neskaitāmas asociācijas arī ar mūsu pašu teātri. Vizuālā un filozofiskā aspektā visvairāk ar Alvja Hermaņa JRT, jēdzieniskā – ar Jāņa Baloža un Valtera Sīļa aktivitātēm.

Uz lielo izrāžu fona mazs nieciņš izrādījās nepilnu stundu garais “Kinkaleri” kustību izpētes projekts, kur dueta meitene atļāvās pusi izrādes dejot kaila. Brīvdabas estrādei un bezmaksas pasākumam lieliski piedienēja “Lupatās”.

Bet vairāk par vienu teikumu droši vien pelnījusi HN drauga Romeo Kasteluči izrāde “Par Dieva dēla sejas koncepciju”. Taču šis katram skatītājam ir tik intīms gadījums, ka grūti ko ietērpt vārdos. Jo ar Dievu mums katram attiecības ir intīmas. Un teikt, ka, lūk – Jēzus sejas attēla apmētāšana ar granātām ir Dieva zaimošana, bet nemitīgās asins izliešanas un cilvēku pazemošana joprojām pasaulē notiekošajos karos – vienkārši dzīve realitāte, ir mazākais liekulīgi. Nemaz nerunājot par to, cik daudz mēs pasaulē paši saražojam mēslu, ar kuriem vairs netiekam galā. Taču diez vai tas dod tiesības apgalvot, ka Dieva nav. Mums vienkārši labpatīk Viņu ignorēt. Var tikai apbrīnot režisoru, kurš savu pasaules redzējumu zīmē ar tik konkrētām un spēcīgām metaforām.

Publicēts 12.09.2013., www.delfi.lv